Liāna Langa
Ziemas saulgrieži 2002/2003
Ziemas saulgrieži 2002/2003
Nav nekā jutekliskāka par īso mijkrēšļa mirkli,
sazobi starp dziestošo gaismu un ēverģēlīgo dzīvības ritmu.
Saule ir grandiozs sūknis mūsu asiņu pārpumpēšanai,
savas ādas akvalangos iespīlējušies, vērojam decembra vēju.
Viņš ir nebēdnīgs kremētājs tūkstošrocis.
Viņa rokas ir sausas faraona kaulu smadzenes.
Lūk, tas kaisa sniega pelnus uz mūsu galvām,
lūk, iegriežas mūsu mājās, lūk, skatās uz mums,
lūk, apsēžas blakus pie galda.
Bezskaņas sarunas, tumsu, kas iesūcas lūpās uz palikšanu,
ar marmelādi notrieptu puikas ģīmi, vārdus bez nozīmes,
ciemiņu tveicīgās paduses, tramīgās svecīšu liesmas un skujas
izvēlas kremētājs. Pret mūsu gribu mēs ģimene kļūstam.
Spoguļu fiksāžā grozās bildes, kurās piebriestam jēlās krāsās
kā tikko uzšķērstas zivis. Jautājumzīmes pārliekušās pār galdu -
smaidošas, kustīgiem matiem, džinkstošiem ledus putekļiem
skrimšļos. Trimm, trimm, trimm, pats sevi uzgriež modinātājs,
lai kremētājs neaizguļas un modina mūs rīt
no rīta, kā nolikts. Steidz krēsla sev kompotu vārīt no tā,
kas pa rokai - grumbām spīdīgās pierēs, kušetes
putekļiem, mulsinošajiem knikšņinātājiem kaktos. Telpā,
kas necieš nevienu, mūsu hologrammas vējš tūkstošrocis
apkampj jo cieši un piespiež sev klāt. Nepanesami
saulgriežos būt, sulot tiem līdzi, pilēt uz nākamo klasi.
Tie piedalās maltītē, žagojas, saka paldies par dāsnumu.
Mūsu vidū nav un nevar būt liecinieku. Aizsvilstas nākotne.
Asinsrite mūs ieslauka dziļāk, iekšup sevī,
par divām sekundēm garākas dienas aizsmakušajā rīklē