Liāna Langa

latvijščina

Margita Gailītis

angleščina

Bezpiederīgie (1.)

Es pēkšņi atmodos no dziļa miega.
Starp krūmiem mežā mana ēna klīda.
Pie miglas trauka piekļāvuši purnus,
simttūkstoš gadi valgmi kāri zīda.


Kā liela, slapja zaļās tējas lapa
man acīs debess iepeldēja, šaurums
to nebiedēja. Zvaigžņu kuģi
pie manis pieglaudās, pie vraka.


Es nezināju, ko man zvēri teiks,
un nesapratu, kādēļ viesi klusē.
Es biju tava atslēga, jauns vīns,
ko dievbijīgie melnās mucās spundē.


Kad tumsa transā dvesmoja un šķīda,
man vaibstos metot atblāzmas no citām,
vēl citām pagājībām, citām dzīvēm,
tad manī liela daļa manis mira.


Es pēkšņi atmodos no dziļa miega,
man sejā tavi krusas graudi koda.
Kāds pūces valodā man blakus teica dievs,
un bija tukša, tukša tava roka.

© Liāna Langa
Iz: Antenu burtnīca
Rīga: Neputns, 2006
ISBN: 9984-729-78-8
Avdio produkcija: Latvijas Literatūras centrs

The Ones Who Don’t Belong

I wake suddenly from deep sleep.
In the forest’s undergrowth my shadow roams.
Hundred-thousand-year greedy muzzles suck
moisture clinging to a vessel of mist.


Like a large wet green tea leaf
the sky swims into my eyes – the narrows
do not frighten it. Star ships
nestle close to me, the wreck.


I don’t know what the beasts will tell me,
don’t understand why my visitors are silent.
I was your key, the new wine
that the devout locked away in dark barrels.


In a trance the dark breathes, dissolves,
casts in my features other reflections
of other bygones, other lives
and then inside a large part of me dies.


I suddenly wake from a deep sleep
as the grains of your hail erode my face.
Someone in an owl’s voice says: God
but your hand is empty, empty.

Translated by: Margita Gailītis