Liāna Langa

latvijščina

Juris Kronbergs

švedščina

Bezpiederīgie (6.)

Ardievu, homo mediocris! Sapņojam un guļam vēl ikros bāli sārtos.
Tik lēna viņu kustība, tik lipīga. Tā, it kā mūsu caurspīdīgās miesas
kāds tūlīt nāks un kopā salīmēs. Mēs varam arī paši! Tomer neļauj
ūdens, kurš vienmēr pār mums nomodā.

Es slikti atceros, bet reizēm prātā ataust, ka satikāmies lielā pilsētā,
kur karaliskās garneles bij vietējiem tik prasta uzkoda, un sakaitētās
ielās, kur dižciltīgi Zemes dēli mori rībināja bungu bungas
no spodri nopulēta tērauda.

Gaiss bija sviedru pilns un zilā debess sāls pa pastu atceļoja aploksnēs
bez adresāta. Tās vaļā vērām, sāli laizījām bez sāta, un viesmīļi arvien
uz galda vēstulītes rindoja. Tu vaicāji, vai atpazīstu
sūtītāju. Es atbildēju: .

Kolibri manos matos ligzdas tina, bet bija mūsu rokas kā no svina,
kad mēģinājām otram pieskarties. Laiktelpā iesprostoti, šūpojām
vien galvas, kur pelēkajā vielā ieaugušās spalvas kā antenas
mūs rotāja.

Tu teici: raidītāji ieslēgti. Par moluskiem un liesmām, par cilvēkiem
un nedzirdamām dziesmām vai varam mākoņiem mēs pastāstīt?
Bet bungu rība bija pārāk skaļa. Visapkārt puva lielgabalu gaļa.
Es nevarēju tevi saklausīt.

Mēs turpinājām galvas šūpot rimti. Drīz nomelnēja visi gadu simti.
Joprojām vāji atceros, bet šķiet, mums garām dīvains cilvēks
aizlidoja. Tam galva lielāka par zemeslodi bija. Un zobos atbalss
mezgli divpadsmit.

* homo mediocris - parastais cilvēks

© Liāna Langa
Iz: Antenu burtnīca
Rīga: Neputns, 2006
ISBN: 9984-729-78-8
Avdio produkcija: Latvijas Literatūras centrs

De obehöriga

Farväl, homo mediocris! Vi drömmer och ligger ännu bland ljusröd rom.
Deras rörelse är så långsam, så smittsam. Som on någon skulle komma
nu genast och klistra ihop vårt genomskinliga kött. Vi kan själva!
Men vattnet tillåter det inte, alltid vakar det över oss.
Jag minns inte så bra, men ibland kommer jag att tänka på att vi möttes
i en stor stad, där kungliga räkor var simpelt tilltugg för dem som bodde där,
och på glödande gator där Jordens adliga söner, morerna, mullrade sina trummor
av blankslipat stål.
Luften var full av svett och den blå himlens salt nådde oss i kuvert
utan adressat. Vi öppnade dem, slickade glupskt i oss saltet, och
hovmästarna radade upp breven på bordet. Du frågade om jag visste
vem som var avsändare. Jag svarade: ja.
Kolibrin byggde bo i mitt hår, men våra händer var som av bly
när vi ville röra vid varann. Fångna i rumstiden, skakade vi blott
på huvudet, där de i grå materia inväxta fjädrarna prydde oss
likt antenner.
Du sa: sändarns är inlåsta. Om mollusker och flammor, om människor
och ohörbara sånger, kan vi berätta om det för molnen?
Men trummornas dån var alltför högljutt. Överallt ruttnade kanonmat.
Jag kunde inte höra dina ord.
Vi fortsatte sakta huvudena skaka. Vart århundrade började snart svartna.
Än minns jag det knappt, men jag tror en underlig människa flög förbi. Hans
huvud var större än hela vårt klot. Och i tänderna höll han ekot
knutet i tolv råbandsknopar.

Översättning: Juris Kronbergs. Lettisk literatur #1. LLC, 2007