Guntars Godiņš
latvijščina
HANS KRASS
Kui ma olin kaubalaeva madrus,
mõtlesin, et kõik elav on sündinud veest
ja et unistused on rohelised vetikad,
mille külge polüüpidena kleepuvad naised.
Pärast läks mul midagi rinnus rikki,
mind munsterdati laevast maha,
sain suure hädaga sulaseks venna juurde,
kelle ankur oli piimavinkus.
Kui vend tõmbas palgast maha
kümme krooni, põhjendades seda
võihindade langusega maailmaturul,
ütlesin talle, et tema talu ja tõulehmad,
kogu ta kinnis- ja vallasvara
on ainult suutäis sülge
igaviku kõrtsipõrandal.
Sellest tulid lõppematud tülid.
Tahtsin, et mu hauakivil oleks kiri:
ʻTa süda oli nagu ookeaniaurik elu madala jõel.ʼ
Kuid vend ei täinud isegi korralikku risti panna.
Iz: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Avdio produkcija: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]
Hanss Krass
Kad biju prečinieka matrozis,
domāju, ka viss dzīvais ir dzimis no ūdens
un sapņi ir zaļas aļģes,
kurām kā polipi klāt līp sievietes.
Pēcāk man kaut kas sagāja šķērsām ar krūtīm
un mani nomunsturēja no kuĝa,
ar lielām pūlēm dabūju kalpa vietu pie brāļa,
kam enkurs bija piena cisternā.
Kad brālis no algas atvilka
desmit kronas, pamatojot to
ar sviesta cenas krišanos pasaules tirgū,
pateicu, ka viņa lauku sēta un šķirnes govis,
viss kustamais un nekustamais īpašums
ir tikai spļāviens
uz mūžības krogus grīdas.
Tad sākās nebeidzami ķīviņi.
Vēlējos, lai uz mana kapakmens stāvētu rakstīts:
„Viņa sirds bija kā okeāna tvaikonis
dzīves seklajā upē.”
Taču brālis nevīžoja
pat kārtīgu krustu uzlikt.