Wilhelm Bartsch

немецкий

Sergey Moreino

латышский

Wolfgangsee

                          ...wo wasser und asche sich gatteten... Wolfgang Hilbig

Ich folgte Verbotsschild und Schleichweg, da kam ich
noch bis an das restliche Urmeer von Sachsen,
Golmuzi, Thietmars orakelnder See,
nun blutleer, doch aschfahl ins Unland gemuldet.
Da unten am Nimmermehr-Dermaleinst-Ufer saß er
und hatte den Deubener Rauchsäulenwald
schon vor mir durchritten auf dem Rücken des Rußes.
Er wußte, was blüht unterm sächsischen Kahlschlag:
Abraum und Unzeit. Er suchte, wo blau noch die Blume,
von Beibruch umrieselt, sich fand, im Grubensumpf
rann noch die uralte Nachtsaline des Himmels
und an der Gradierwand in uns die sprühfeinen Weiber
umfingen uns gänzlich mit wassernem Weltallgeklingel.
Novalis, Erstbeschreiber des Himmelsbriketts,
und Hilbig, der stur in den Staub stieß
sein abgebrochenes Ruderblatt.

In diesem Restloch bei Deuben lag noch im Rasseln
der hungernden Espen und Birken ringsum
der wirkliche Wolfgangsee unheimlich schön.
Da wuchs mit dem Wind seine Spiegelrückseite:
so trocken und plan macht nur Kohle den Staub,
und ewig war Spätherbst am Strand von Golmuzi.
Da stak Hilbigs Boje, verwinzigt zu Blattgold,
ich schmiß einen anderen Pullenverschluß.
Wir warn schon im Rausch ohne Trinken, wir tranken
den klingelnden Rest aus der Kumpeltodflasche,
Prost, Kaschi, prost Poe! Wir tranken ganz anders
als jener Welt-Greis, der alles gleich grapscht,
und rein in den Schlund das Glück vor der Tür.

Da warnt jetzt kein Schild mehr, wo einst der See war,
da gruneln im Grund neue Birken und Espen,
doch bald verschwebt auch ihr gedrängtes Gestänge,
geht alles zur Neige im Gleichklang schon jetzt,
ein Celidon unbehauster Kohledämonen,
des schweigenden Schweins und der knirschenden Taube.
Nun spült der Atlantik den schlurrenden Angstwald
und Hochglanzitalien flaggt leer sein Azur,
ein Display, bald schwarz im Empfangsloch der Welt.
Nie mehr im Sturm wird ein Eichwald hier rumpeln,
kaum einer mehr kennen, was umgeht so blickdicht.
Glück ab, Novalis, Hilbig, Glück auf.


Letzte Fassung Juli 2020

© Wilhelm Bartsch
Аудиопроизводство: Haus für Poesie, 2020

Volfganga ezers

...kur salaulājās ūdens un pelni...
Volfgangs Hilbigs

Es sekoju aizlieguma zīmei un aplinku ceļam, tad
nonācu līdz pat Saksijas relikta pirmjūrai,
Lommača, Tītmāra pravietojošais ezers,
noasiņojis, toties par pelnblāvu nezemi iemuldēts.
Šeit lejā Nekad-vairs-Varbūt-kādreiz-Krastā sēdēja
viņš, vēl pirms manis paspējis Deibenes
dūmstabu biezokni caurizjāt ar kvēpu ķēvēm.
Viņš zināja, kas zied zem sakšu kailcirtēm:
tukštelpa un nelaiks. Viņš skatījās, kur zieds joprojām,
ar drupiežim apkaisīts, zibēja zils, šahtas akā
debesu mūžsenais nakts vārāmais vēl ritēja
un pie gradētavas musos smalksmidzinošas sievas mūs
pagalam apstājušās ar ūdeņainām izplatījuma šķindām.
Novālis, pirmais debess brikešu aprakstītājs,
un Hilbigs, kurš putekļos spītīgi stūma
sava salauztā aira plāksni.

Šajā relikta bedrē netālu no Deibenes tarkšķos no
izsalkušiem apsēm un bērziem visapkārt guļ
pats patiess Volfganga ezers baismīgi skaists.
Šeit vējam līdzi uzpampa ūdensspoguļa otra puse:
tik sausus un plakanus putekļus dara vien ogles,
un vēlais rudens Lommačas piekrastē mūžīgi ilga.
Šeit Hilbigam šūpojas boja, smalka kā lapu zelts,
es atšāvu aiztaisāmo kārtējam polšam.
Mēs bijām jau apskurbuši bez dzeršanas, mēs dzērām
šķindošu reliktu no kalnraču dziras blašķes,
priekā, Kaši, priekā, Po! Mēs dzērām visai citādi,
nekā tas Pasaules-Sirmgalvis, kurš tūdaļ
tver visu un tieši rīklē sveiks lai dzīvotu.

Šeit nav vairs nekādu zīmju, kur kādreiz bija ezers,
šeit aug iz augsnes jauni bērzi un apses,
drīz tomēr izgaros arī to sakropļotais mietžogs,
viss jau šobrīd unisonā tuvojas beigām,
neizmitināto ogļdēmonu Celidons,
klusējošo kuiļu un balojošo baložu ainava.
Nu Atlantijas okeāns skalo baiļu čāpstošu mežu
un glancētā Itālija cilā savu tukšo azūru,
lūk, displejs iejemšanas viscaurumā nomelnēs drīz.
Nekad vairs nekādā vētrā te netrakos ozolu birze,
diez vai kāds zina, kas tur klimst tik neizdibināmi.
Novālis, nolaisties sveikā, sveikā atgriezties, Hilbig.

translated by Sergey Moreino