Ilgi, ilgi tu gulēji zemē, dīka,
nenoderīga, līdz beidzot klāt tava
stunda, — un tu atmodies, galvu tik smago
paceļot, greizo muguru iztaisno,

iekrakstējās skriemeļi — dažādo zibeņu
alūzijas, dārd mirstīgam pērkona
baisums, rau, pēkšņi lepnās debesis notrīs,
kaisot kailu, milzu akmeņu krusu,

lidojot tie pārvēršas smailos, garenos
pilienos, radniecīgos graudiem,
alkstošiem augt, visviens, par ko tiem
pārtapt: smaragda zālē vai varbūt

sārtbrūnā mežā, vai vēl nez kādā augu
biežņā. — Tu tik ilgi gulēji zemē,
nederīga un dīka, — bet, rau, tavs laiks,
stunda, kuru godīgi sagaidīji, —

labāk jau būtu, tukšu rosību nievājot,
gulēt bez atmodas dzīvi tik īso,
nekā maldoties sīkiem soļiem šķelt tumsu,
aklam rievoto virszemi iztaustīt,

paretam paklūpot, jautrībā iesmieties,
sludinot: “Viss jau būs lieliski, labi!” —
tāpēc tevi par upi, par valodu sauc,
tavu patieso vārdu vēl nezinot.