Leons Briedis
letão
Pel meu mirall, si vols, passen rares semblances
Davant el meu últim mirall, en veure’m
sencer, malalt, potser acabat,
potser damnat, tan pàl lid,
vaig dir molt lentament clares paraules
belles, fràgils, altes, les més nobles
que trobava en la foscor del meu record.
Des de sempre, però, allí hi havia
grasses, molles, llefiscoses bèsties,
que dels racons venien fins als llavis,
a rosegar-me els mots mentre naixien:
no sents encara la remor profunda
de pergamí, d’ossos trencats, de vidre?
I al mirall, entretant, es reflectia
a poc a poc una perversa imatge,
el signe de la qual podràs entendre,
si fas també, com jo, l’estranya prova
d’esguardar el teu bon fons, quasevol hora,
tot intentant de nou una impossible,
inútil creació per la paraula.
Extraído de: El caminant i el mur
Produção de áudio: Biblioteca Nacional de Catalunya
Manā spogulī, ja tu tā vēlies, atspoguļojas visai savādi radījumi
Sava pēdējā spoguļa priekšā, ieraugot sevi visā
augumā
tik bālu, gandrīz vai beigtu, slimu,
varbūt pat notiesātu,
es lēnām izteicu skaidrus vārdus –
skaistus, trauslus, cēlus, visaugstsirdrīgākos,
kādus vien spēju sameklēt savas atmiņas tumsā.
Tur taču allaž mitinājās
vienīgi rupji, slapji un valkani radījumi,
kas no visām spraugām izlīda uz lūpam
sagrauzt piedzimstošos vārdus:
vai varbūt tu nedzirdi to dziļo,
salauzto kaulu, stikla un pergamenta murdoņu?
Tikām spogulī lēnām atainojās
kāds kroplīgs attēls,
kura jēgu tu izpratīsi,
ja izdarīsi to paṧu, ko es – ṧo savādo piepūli
saskatīt pašam sav dziļumā arī kaut ko labu, un
jebkurā laikā
vēltīgi radit šo pasauli ar vārda starpniecību.