Guntars Godiņš 
Translator

on Lyrikline: 31 poems translated

from: estonien, suédois, russe to: letton

Original

Translation

Pühendus

estonien | Viivi Luik

Põhjamaa lagendik
lõpmatu lubadus
null ja eimiski
pealaest jalatallani taevas

metsade niiske vari
paljaks näritud kondid ja jää
alati tuleva kevade valgus
hoovus mis viib

Õite vere ja seemnete voog
korra surnuhaud
korra vilepill võililleaasal

Vanana sündind
elamas nooreks

© Viivi Luik
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Veltījums

letton

Ziemeļzemes līdzenums

nebeidzams solījums

nulle un nekas

no galvvidus līdz papēžiem debesīs

mežu drēgnā ēna

tīri noskrubināti kauli un ledus

vienmēr tuvā pavasara gaisma

straume kas nes

Ziedu asiņu un sēklu plūsma

te mirušā kaps

te stabule pieneņu pļavā

Kā vecs piedzimis

dzīvojis kā jauns

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

Osäkerhetens rike

suédois | Tomas Tranströmer

Byråchefen lutar sig fram och ritar ett kryss
och hennes örhängen dinglar som damoklessvärd.

Som en spräcklig fjäril blir osynlig mot marken
flyter demonen ihop med den uppslagna tidningen.

En hjälm som bärs av ingen har tagit makten.
Modersköldpaddan flyr flygande under vattnet.

© Tomas Tranströmer
from: Sorgegondolen
Stockholm: Bonnier, 1996
Audio production: Recorded by Swedish Radio SR, Swedish Television SVT and Bonnier Audio.
© Bonnier Auido 2006, Sveriges Radio, Sveriges Television © Tomas Tranströmer

Nedrošības valstība

letton

Departamenta direktore paliecas uz priekšu un uzzīmē krustu,

un viņas auskari šūpojas kā Dāmokla zobeni.

Dēmons saplūst ar atvērto avīzi

kā raibs taurenis ar zemi.

Ķivere, ko neviens nenēsā, ir pārņēmusi varu.

Bruņurupu

u māte bēg, lidodama zem ūdens.

Translated from the Swedish by Juris Kronbergs and Guntars Godiņš. Tomass Transtremers. Dzeja. Rīga: Mansards, 2011. 978-9984-872-08-7

KUSTA JÄRVSON

estonien | Mats Traat

Tuhande üheksasaja üheteistkümnendal aastal
läksin Venemaale Volga äärde
kindral Selivanovi mõisasse viinapõletaja abiliseks.
Pidades seal sõprust kohaliku koolipreiliga
lugesin maateaduse õpikust,
et Läänemere provintsides
elavad eestlased ja lätlased, kelle seedimine
on alles põhusööjate loomade tasemel ja nende
inimeseks muutmiseks kulub mitu aastasada
visa tööd.
See oli balti parunite
häbemata väljamõeldis, laim,
mida õpetati Venemaal lastele ja mida
uskus ka kooliõpetaja Anna Pavlova.
Kes siis veel kui mitte mina,
Harala mõisa karjamehe poeg,
teadis, mida söövad Liivimaal
inimesed ja mida loomad.
Seda sai teada ka Anna Pavlova,
kui ta oli juba Järvsoni Anna
ja koos minuga Eestisse opteerus.

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Gusts Jervsons

letton

Tūkstoš deviņi simti vienpadsmitajā gadā
devos uz Krieviju, uz Volgas krastā esošo
ğenerāļa Seļivanova muižu par degvīna dedzinātāja palīgu,
Draudzējoties tur ar vietējo skolas preileni,
lasīju ğeogrāfijas grāmatās,
ka Baltijas jūras provincēs
dzīvo igauņi un latvieši, ka viņu gremošana
ir vēl salmu ēdēju lopu līmenī un, lai viņi
kļūtu par cilvēkiem,
nepieciešams daudzu gadsimtu
neatlaidīgs darbs.
Tas bija Baltijas baronu
nekaunīgs izgudrojums, apmelojums,
kas tika mācīts bērniem Krievijā un kam
ticēja arī skolotāja Anna Pavlova.
Kas gan vēl, ja ne es,
Haralas muižas gana dēls,
zināja, ko ēd Līvzemē
ļaudis un ko lopi.
Tas bija jāzina arī Annai Pavlovai, kad
viņa tika par Jervsonu Annu
un kopā ar mani devās uz Igauniju.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

ANNA JÄRVSON

estonien | Mats Traat

Unistasin juuste mustast leegist
ja mustade silmade särast,
aga mehele läksin valgest valgemale.
Mu pojad, kus te küll olete?
Koju tuli vaid Hillar, keskmine.
Kas tõesti on nii
nagu eesti rahvalaulus,
et esimesed heidetakse, tagumised tapetakse,
keskmised koju tulevad?
Mu pojad, pojukesed, poisikesed,
mu pisikesed, pääsukesed,
kuhu te jäite, valgepäised?
Kuhu pean nutma minema,
kibedaid pisaraid valama,
mu pojad, poisikesed?

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Anna Jervsona

letton

Sapņoju par matu melno liesmu
un melno acu mirdzumu,
bet izgāju pie balta no visbaltākajiem vīriem.
Mani dēli, kur gan jūs esat?
Mājās pārnāca vienīgi Hillars, vidējais.
Vai patiesi tā ir,
kā igauņu tautasdziesmā teikts –
tie pirmējie tiek izmētāti, tie pēdējie tiek nogalēti,
vidējie, tie mājās pārnāk?
Mani dēli, dēliņi, dēlēni,
mani kucēni, mani putnēni,
kur gan jūs palikāt, baltgalvīši?
Kurp gan raudāt man iet,
rūgtas asaras liet,
mani dēli, dēliņi?

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

ALVIINE BIRKENBAUM

estonien | Mats Traat

Mu isa olevat surnud hobusevargana vanglas.
Ema rääkis, tal olnud mustad läikivad juuksed.
Mul olid ka mustad juuksed ja sale piht,
seda rääkis mulle Udu sulane Jaan,
kui ta ehale tuli ja kannelt mängis.
Olin kaelakandmisest saati töötüdrukuks,
kandsin läbi pori ja lume vett ning sööma
viieteistkümnele lehmale.
Sõtta minnes kinkis Jaan mulle sinise rätiku.
Ühel kiilasjäisel hommikul prantsatasin
kaelkookudega õue maha,
nikastasin selja ega kõlvanud enam tallu.
Jaan saatis Karpaatidest kirja,
mis lõppes sõnadega: Oota mind, sirguke.
Teine kiri oli venekeelne, selles oli surm.
Asusin kirikukülla, häda õpetas mu õmblema.
Õmblesin palju palituid, kleite ja jakke
Harala vaesemale rahvale.
Õhtuti määrisin kampripiiritusega haiget selga
ja Jaani rätiku muster kulus mulle pähe.
Neljakümnendal aastal olin maareformikomisjonis.
Aasta pärast lasti meid vallamaja taga maha.
Ja sinine rätt oli mul peas.

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Alvīne Birkenbauma

letton

Mans tēvs kā zirgu zaglis esot miris cietumā.
Māte stāstīja, viņam bijuši melni, mirdzoši mati.
Arī man bija melni mati un slaids viduklis,
to man teica Udu kalpotājs Jāns,
kad viņš pievakarē atnāca un spēlēja kokli.
Kops bērna kājas biju par dieninieci,
cauri dubļiem un sniegiem nesu ūdeni un ēdamo
piecdesmit govīm.
Aizejot karā, Jāns man uzdāvāja zilu lakatu.
Kādā atkalas rītā ar nēšiem plecos nokritu pagalmā,
sagandēju muguru un vairs nederēju mājas darbiem.
Jāns no Karpatiem atsūtīja vēstuli,
kas beidzās ar vārdiem: gaidi mani, cielaviņ.
Otra vēstule bija krievu mēlē, tajā bija nāve.
Apmetos mācītājmuižā, bēdas iemācīja mani šūt.
Šuvu mēteļus, kleitas un jakas
Haralas nabadzīgajiem ļautiņiem.
Vakaros ar kamparspirtu smērēju sāpošo muguru,
un Jāna lakata musturs dila man galvā.
Četrdesmitajā gadā biju zemes reformas komisijā.
Pēc gada aiz pagastmājas mūs nošāva.
Un zilais lakats bija man galvā.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

HANS KRASS

estonien | Mats Traat

Kui ma olin kaubalaeva madrus,
mõtlesin, et kõik elav on sündinud veest
ja et unistused on rohelised vetikad,
mille külge polüüpidena kleepuvad naised.
Pärast läks mul midagi rinnus rikki,
mind munsterdati laevast maha,
sain suure hädaga sulaseks venna juurde,
kelle ankur oli piimavinkus.
Kui vend tõmbas palgast maha
kümme krooni, põhjendades seda
võihindade langusega maailmaturul,
ütlesin talle, et tema talu ja tõulehmad,
kogu ta kinnis- ja vallasvara
on ainult suutäis sülge
igaviku kõrtsipõrandal.
Sellest tulid lõppematud tülid.
Tahtsin, et mu hauakivil oleks kiri:
ʻTa süda oli nagu ookeaniaurik elu madala jõel.ʼ
Kuid vend ei täinud isegi korralikku risti panna.

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Hanss Krass

letton

Kad biju prečinieka matrozis,
domāju, ka viss dzīvais ir dzimis no ūdens
un sapņi ir zaļas aļģes,
kurām kā polipi klāt līp sievietes.
Pēcāk man kaut kas sagāja šķērsām ar krūtīm
un mani nomunsturēja no kuĝa,
ar lielām pūlēm dabūju kalpa vietu pie brāļa,
kam enkurs bija piena cisternā.
Kad brālis no algas atvilka
desmit kronas, pamatojot to
ar sviesta cenas krišanos pasaules tirgū,
pateicu, ka viņa lauku sēta un šķirnes govis,
viss kustamais un nekustamais īpašums
ir tikai spļāviens
uz mūžības krogus grīdas.
Tad sākās nebeidzami ķīviņi.
Vēlējos, lai uz mana kapakmens stāvētu rakstīts:
„Viņa sirds bija kā okeāna tvaikonis
dzīves seklajā upē.”
Taču brālis nevīžoja
pat kārtīgu krustu uzlikt.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

M. VARIK

estonien | Mats Traat

Ma tahtsin süüa nagu iga teinegi
ja sellepärast õpetasin lastele
aastal 1915,
et tsaar on Jumalast
ja sakslased on meie surmavaenlased.
Aastal 1930
õpetasin lastele,
et iseseisvus on suur saavutus
ja enamlased on ta surmavaenlased.
Kui ma olin eluga pääsenud Klooga laagrist,
õpetasin lastele 1945,
et fašism on inimkonna surmavaenlane.
Mind peeti heaks õpetajaks.
Aga kui ma sain seitsmekümne viie aastaseks,
öeldi juubeli puhul,
nagu oleksin juba karjapoisina
olnud tulihingeline kommunist
ja puhunud lepakoorest pasunal
Marseljeesi.
Vabandage, kuid see on küll loba.

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

M. Variks

letton

Es gribēju ēst kā visi citi
un tāpēc 1915. gadā bērniem mācīju,
ka cars ir no Dieva
un vācieši ir mūsu nāvīgie ienaidnieki.
1930. gadā
bērniem mācīju,
ka neatkarība ir liels ieguvums
un lielinieki ir tie nāvīgākie ienaidnieki.
Kad biju uz mūžu nosūtīts uz Klogas lēğeri,
1945. gadā bērniem mācīju,
ka fašisms ir cilvēces nāvīgais ienaidnieks.
Mani uzskatīja par labu skolotāju.
Bet tad, kad man palika septiņdesmit pieci gadi,
jubilejas reizē teica,
ka es jau kā ganuzēns
bijis dedzīgs komunists
un uz alkšņa mizas stabules
pūtis Marseljēzu.
Atvainojiet, bet tās nu gan ir blēņas.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

VELSKER LEIVAND

estonien | Mats Traat

Nelikümmend aastat kandsin sarvraamidega prille
ja arstisin jõudumööda Harala rahvast.
Inimest aitab ainult nuga või prits,
kirjutasin sellest omal ajal isegi ajalehes.
Kui ma olin pruukinud vini spiriti quantum satis,
pidasin ambulatooriumi ärkliaknast
Harala rahvale kõnet
poliitikast ja ravimtaimedest
ning riputasin välja valge palaka
punase risti ja punase poolkuuga,
mis on maailma ilusaim lipp
ja jääb varsti üksipäini lehvima
kõigi vallamajade ja pilvelõhkujate
katusele.

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Feldšeris Leivands

letton

Četrdesmit gadus nēsāju raga brilles
un, cik spēju, ārstēju Haralas tautu.
Cilvēkam līdz tikai nazis vai šprice,
par to savā laika rakstīju pat avīzē.
Kad biju ieņēmis vini spiriti quantum satis,
pa ambulances jumtlodziņu
Haralas tautai teicu runu
par politiku un ārstniecības augiem,
kā arī izkāru laukā baltu palagu
ar sarkanu krustu un sarkanu pusmēnesi,
kas ir pasaules skaistākais karogs,
un drīz tas vienīgais plīvos
uz visu pagastnamu un debesskrāpju
jumtiem.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

HELI KOIT

estonien | Mats Traat

Hing oli mul jätkuvalt noor.
Mehed tulid ja läksid,
enamasti üsna tühised olevused —
labased, küünilised, tuimad, väsinud.
Mõne viskasin lõpuks lihtsalt välja.
Lapsik kahetseb, rumal nutab,
kuid aeg liigub inimese jaoks ainult ühtepidi –
naise jaoks veel kahekordse kiirusega.
Olme masendas, töö ei pakkunud rahuldust.
Lilledega tegelemine andis jõudu,
karastas ilumeelt, tegi kannatlikumaks:
tiigerliilia tunneb ju, et aeg oli ja on,
kõik eelnenu on tal sees olemas,
ühe sõnaga — soovisin kohata eluteel
armastust, mis õitseks igavesti!
Teistele tundus see sentimentaalne,
ebaeestilik —
seepärast vaikisin.
Mul oli rinnavähk.
Ka valudest olin huuli puredes vait.

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Heli Koita

letton

Dvēsele man bija pietiekami jauna.
Vīrieši nāca un gāja,
lielākoties diezgan tukši radījumi -
banāli, ciniski, dumji, nogurdinoši.
Dažus galu galā vienkārši izsviedu laukā.
Bērnišķīgais nožēlo, dumjais raud,
taču laiks cilvēkam kustas tikai uz vienu pusi -
sievietei turklāt vēl ar divkāršu ātrumu.
Biju nomākta, darbs nesniedza mierinājumu.
Darbošanās ar puķēm deva spēkus,
izkopa daiļuma izjūtu, darīja pacietīgāku:
tīgerlilija taču jūt, ka laiks bija un ir,
viss bijušais ir viņā iekšā,
vienu vārdu sakot — vēlējos dzīves ceļā satikt
mīlestību, kas ziedētu mūžīgi!
Citiem tas šķita sentimentāli,
neigauniski –
tāpēc arī klusēju.
Man bija krūts vēzis.
Arī sāpēs, sakodusi zobus,
biju klusa.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

VILMA-ADELHEID RÄÄK

estonien | Mats Traat

Siin puhkab õnnetu naisterahvas,
kes oli lapsest saati pahemast silmast pime,
kes ei näinud armastust, ja kui arvas nägevat,
ei tundnud Teda ära, ja kelle kehva nägemise
hävitas vanuigi lõplikult lohakas meditsiiniõde,
kes tilgutas mulle paremasse silma
dikaiinilahuse asemel hoopis põrgukivilahust,
mis sundis mind lausa kisendama.
Kange mürk tegi silmapilk puhta töö.
Nõnda ei läinud täide minu viimane unistus:
näha oma ihusilmaga, kuidas lehvib jälle vabalt
meie vana sinimustvalge; kuulsin vaid
ta plaksumist kõva põhjatuule käes.
Hirmsast valust karjudes pimenes minu maailm,
kord valgeneb ta ülestõusmise jumalikus säras,
mis on heledam kui miljon päikest!

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Vilma-Adelheide Rēka

letton

Te dus nelaimīga sieviete,
kas kopš bērnības bijusi akla ar kreiso aci,
kas nav redzējusi mīlestību, un, ja domāja redzam,
tomēr nepazina to, un kuras tā jau slikto redzi
pilnībā iznīcināja paviršā ciema medmāsa,
kas labajā acī dikaīna vietā
iepilināja sudraba nitrāta šķidumu,
tas lika man gluži vai brēkt aiz sāpēm.
Stiprā inde acumirklī paveica savu.
Tā arī nepiepildījās mans beidzamais sapnis:
savām acīm ieraudzīt, kā atkal brīvi plīvo
mūsu vecais zilimelnbaltais; dzirdēju vien
tā pliukšķēšanu stiprajā ziemeļvējā.
Stiprās sāpēs kliedzot, satumsa mana pasaule,
bet reiz tā iemirdzēsies augšāmcelšanās dievišķajā gaismā,
kas ir gaišāka par miljonu sauļu!

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

AUGUSTIN ALT

estonien | Mats Traat

Kui ma saunas saabusin siia ilma,
voolas Venemaal ja Hispaanias veri,
Haralas sadas jäidet ja meie laudas
määgis musta peaga lammas;
isa teritas toa akna all saagi.
Lauldakse küll:
häid sõnumeid toob kaasa sealt,
aga minule headust ei jagunud.
Naine ütles: suu sul lehkab,
jalad haisevad, ma ei kannata sind!
Kui surin, voolas Afganistanis veri,
Haralas tuli lund nagu kotisuust,
polnud enam ema, isa ega lammast,
vaid tusane valveõde,
ja mul oli üksainus jalg,
teise oli võtnud kolhoosikord
saekaatri näol.

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Augustins Alts

letton

Kad es ieraudzīju pirtī dienas gaismu,
Krievijā un Spānijā lija asinis,
Haralā bira krusa un mūsu kūti
blēja aita, melngalvīte;
tēvs zem istabas loga asināja zāği.
Kā jau dzied:
“Labas vēstis no tāles līdzi tu nes,”
bet man labo neiedalīja.
Sieva teica: tev mute smird,
kājas smako, es tevi ciest nevaru!
Kad nomiru, Afganistānā lija asinis,
Haralā sniegs bira kā no maisa,
vairs nebija ne mātes, ne tēva, ne aitas,
vien sapīkusi dežūrmāsa,
un man bija viena kāja,
otru bija paņēmusi kolhoza
zāğētava.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

VALLAVANEM

estonien | Mats Traat

Minu priinimi oli Kivi
Mu maja oli kivist.
Ja süda oli kivist.
Miks siis rist on puust?

© Mats Traat
from: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Pagasta vecākais

letton

Mans godavārds bija Akmens.
Mana māja bija no akmens.
Un sirds bija no akmens.
Tad kamdēļ krusts ir no koka?

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

Romanska bågar

suédois | Tomas Tranströmer

Inne i den väldiga romanska kyrkan trängdes turisterna
    i halvmörkret.
Valv gapande bakom valv och ingen överblick.
Några ljuslågor fladdrade.
En ängel utan ansikte omfamnade mig
och viskade genom hela kroppen:
”Skäms inte för att du är människa, var stolt!
Inne i dig öppnar sig valv bakom valv oändligt.
Du blir aldrig färdig, och det är som det skall.”
Jag var blind av tårar
och föstes ut på den solsjudande piazzan
tillsammans med Mr och Mrs Jones, Herr Tanaka och
    Signora Sabatini
och inne i dem alla öppnade sig valv bakom valv oändligt.

© Tomas Tranströmer
from: För levande och döda
Stockholm: Bonnier, 1989
Audio production: Recorded by Swedish Radio SR, Swedish Television SVT and Bonnier Audio.
© Bonnier Auido 2006, Sveriges Radio, Sveriges Television © Tomas Tranströmer

Romāņu loki

letton

Milzīgajā romāņu baznīcā pustumsā drūzmējās tūristi.
Pavērās velve pēc velves, bet nekāda pārskata.
Plīvoja dažas sve
u liesmas.
Eņģelis bez sejas mani apkampa
un
ukstēja ar visu savu ķermeni:
“Nekaunies, ka esi cilvēks, esi lepns!
Tevī iekšā atveras velve pēc velves, bezgalīgi.
Tu nekad nebūsi gatavs, un tā tam jābūt.”
Es biju akls no asarām,
un mani izveda laukā saules apspīdētā skvērā
kopā ar Mr. un Mrs. Jones, Tanaka kungu un sinjoru Sabatini,
un viņos iekšā atvērās velve pēc velves, bezgalīgi.

Translated from the Swedish by Juris Kronbergs and Guntars Godiņš.
Tomass Transtremers. Dzeja. Rīga: Mansards, 2011. 978-9984-872-08-7

Schubertiana

suédois | Tomas Tranströmer

I
I kvällsmörkret på en plats utanför New York, en utsikts-
   punkt där man med en enda blick kan omfatta åtta mil-
   joner människors hem.
Jättestaden där borta är en lång flimrande driva, en spiral-
   galax från sidan.
Inne i galaxen skjuts kaffekoppar över disken, skyltfönstren
   tigger av förbipasserande, ett vimmel av skor som inte
   sätter några spår.
De klättrande brandstegarna, hissdörrarna som glider ihop,
   bakom dörrar med polislås ett ständigt svall av röster.
Hopsjunkna kroppar halvsover i tunnelbanevagnarna, de
   framrusande katakomberna.
Jag vet också – utan all statistik – att just nu spelas Schu-
   bert i något rum där borta och för att någon är de tonerna
   verkligare än allt det andra.

II
Människohjärnans ändlösa vidder är hopskrynklade till
   en knytnäves storlek.
I april återvänder svalan till sitt fjolårsbo under takrännan
   på just den ladan i just den socknen.
Hon flyger från Transvaal, passerar ekvatorn, flyger under
   sex veckor över två kontinenter, styr mot just denna för-
   svinnande prick i landmassan.
Och han som fångar upp signalerna från ett helt liv i några
   ganska vanliga ackord av fem stråkar
han som får en flod att strömma genom ett nålsöga
   är en tjock yngre herre från Wien, av vännerna kallad
   ”Svampen”, som sov med glasögonen på
och ställde sig punktligt vid skrivpulpeten om morgonen.
Varvid notskriftens underbara tusenfotingar satte sig i
   rörelse.

III
De fem stråkarna spelar. Jag går hem genom ljumma skogar
   med marken fjädrande under mig
kryper ihop som en ofödd, somnar, rullar viktlös in i fram-
   tiden, känner plötsligt att växterna har tankar.

IV
Så mycket vi måste lita på för att kunna leva vår dagliga
   dag utan att sjunka genom jorden!
Lite på snömassorna som klamrar sig fast vid bergsslutt-
   ningen ovanför byn.
Lita på tysthetslöftena och samförståndsleendet, lita på att
   olyckstelegrammen inte gäller oss och att det plötsligt yx-
   hugget inifrån inte kommer.
Lita på hjulaxlarna som på oss på motorleden mitt i den
   trehundra gånger förstorade bisvärmen av stål.
Men ingenting av det där är egentligen värt vårt förtroende.
De fem stråkarna säger att vi kan lita på någonting annat.
På vad? På någonting annat, och de följer oss en bit på väg dit.
Som när ljuset slocknar i trappan och handen följer – med
   förtroende – den blinda ledstången som hittar i mörkret.

V
Vi tränger ihop oss framför pianot och spelar med fyra hän-
   der i f-moll, två kuskar på samma ekipage, det ser en
   aning löjligt ut.
Händerna tycks flytta klingande vikter fram och tillbaka,
   som om vi rörde motvikterna
i ett försök att rubba den stora vågarmens ohyggliga balans:
   glädje och lidande väger precis lika.
Annie sa ”den där musiken är så heroisk”, och det är sant.
Men de som sneglar avundsjukt på handlingens män, de
   som innerst inne föraktar sig själva för att de inte är
   mördare
de känner inte igen sig här.
Och de många som köper och säljer människor och tror att
   alla kan köpas, de känner inte igen sig här.
Inte deras musik. Den långa melodin som är sig själv i alla
   förvandlingar, ibland glittrande och vek, ibland skrovlig
   och stark, snigelspår och stålwire.
Det envisa gnolandet som följer oss just nu
uppför
djupen.

© Tomas Tranströmer
from: Sanningsbarriären
Stockholm: Bonnier, 1978
Audio production: Recorded by Swedish Radio SR, Swedish Television SVT and Bonnier Audio.
© Bonnier Auido 2006, Sveriges Radio, Sveriges Television © Tomas Tranströmer

Šubertiāna

letton

I
Vakara tumsā kādā vietā ārpus Ņujorkas ir skatupunkts, no kura tu ar vienu vienīgu acu uzmetienu vari aptvert astoņu miljonu cilvēku mājas.
Milzu pilsēta tur tālumā ir gara, mirdzoša kupena — Spirālgalaktika no sānsskata.
Galaktikas iekšienē kafijas tasītes tiek bīdītas pa leti, skatlogi ubago no garāmgājējiem, lērums kurpju, kas neatstāj nekādas pēdas.
Ugunsdzēsēju trepes pie mājām, lifti aizveras, nemitīga balsu
ala aiz durvīm ar dubultatslēgām.
Sakņupuši, pusaizmiguši ķermeņi metro vagonos, uz priekšu traucošajās katakombās.
Un es zinu — bez jebkādas statistikas —, ka tur, kādā istabā, tieši tagad kāds spēlē Šūbertu un kādam šīs skaņas ir īstākas par visu citu.

 

II
Cilvēka smadzeņu bezgalīgie plašumi ir saņurcīti dūres lielumā.
Aprīlī bezdelīga atgriežas uz savu pērno ligzdu zem jumta pie notekcaurules tieši tai pašā klētī, tai pašā pagastā.
Tā lido no Transvālas, šķērso ekvatoru, sešās nedēļās pārlido divus kontinentus, stūrē tieši uz šo cietzemes niecīgo punktu.
Un viņš, kas noķer vesela mūža signālus diezgan parastos akordos, rakstītus pieciem stīgu intsrumentiem,
viņš, kas liek upei tecēt caur adatas aci, ir tukls pajauns vīrs no Vīnes, draugi viņu sauca par “Švammi”, viņš gulēja, nenoņēmis brilles, bet no rīta
noteiktā stundā stāvēja pie rakstāmpults.
Un nošuraksta brīnišķīgie simtkāji sāk kustēties.
 
 

III
Stīgas spēlē. Es eju mājās cauri iesilušiem mežiem ar atsperīgu zemi zem kājām,
saraujos
okurā kā nedzimis, aizmiegu, bezsvara stāvoklī ieripoju nākotnē, pēkšņi jūtu, ka augiem ir domas.

 

IV
Tik daudz kam mums jāuzticas, lai mēs spētu dzīvot savu dienišķo dienu, zemē neiegrimstot!
Jāuzticas sniega masām, kas turas pie kalnu nogāzes virs ciemata.
Jāuzticas klusuma solījumiem un saprašanās smaidam, jāuzticas tam, ka telegrammas par nelaimi neattiecas
uz mums un ka pēkšņā cirvja cirtiena no iekšienes nebūs.
Jāuzticas riteņu asīm, kas pa lielceļu mūs nes trīssimt reižu palielinātā tērauda bišu spietā.
Bet nekas no tā visa patiesībā nav mūsu paļāvības vērts.
Stīgas saka, ka mēs varam uzticēties kaut kam citam.
Kam? Kaut kam citam, un tās mūs kādu gabaliņu pavada uz turieni.
Kā tad, kad kāpņu telpā nodziest gaisma un roka — ar paļāvību — seko aklajām margām, kas zina ceļu tumsā.

 

V
Mēs saspiedušies kopā pie klavierēm un
etrrocīgi spēlējam fa-minorā, vienas ekipāžas divi ku
ieri, izskatās nedaudz smieklīgi.
Šķiet, rokas pārvieto skanošus svariņus turp un atpakaļ, it kā mēs kustinātu atsvarus,
cenzdamies izjaukt lielās sviras šaušalīgo līdzsvaru: prieki un ciešanas sver tieši tikpat.
Annija teica “šī mūzika tik heroiska”, un tas ir tiesa.
Bet tiem, kas skaudīgi šķielē uz rosīgiem vīriem, tiem, kuri pašos pamatos ienīst sevi par to, ka nav slepkavas,
viņiem viss te šķitīs svešs.
Un visi tie daudzie, kas pērk un pārdod cilvēkus, uzskatot, ka visi ir pērkami, viņiem viss te šķitīs svešs.
Tā nav viņu mūzika. Garā melodija, kas visās pārvērtībās nezaudē sevi, dažreiz mirdzoša un nevarīga, dažreiz raupja un stipra, gliemežu sliedes un tērauda kabelis.
Neatlaidīgā dungošana, kas tieši tagad mums seko
augšup
pa dzīlēm.

Translated from the Swedish by Juris Kronbergs and Guntars Godiņš.
Tomass Transtremers. Dzeja. Rīga: Mansards, 2011. 978-9984-872-08-7

Från mars –79

suédois | Tomas Tranströmer

Trött på alla som kommer med ord, ord men inget språk
for jag till den snötäckta ön.
Det vilda har inga ord.
De oskrivna sidorna breder ut sig åt alla håll!
Jag stöter på spåren av rådjursklövar i snön.
Språk men inga ord.

© Tomas Tranströmer
from: Det vilda torget
Stockholm: Bonnier, 1983
Audio production: Recorded by Swedish Radio SR, Swedish Television SVT and Bonnier Audio.
© Bonnier Auido 2006, Sveriges Radio, Sveriges Television © Tomas Tranströmer

No marta 1979

letton

Noguris no visiem, kas runā vārdus, vārdus,
bet ne valodu,
devos uz sniega klāto salu.
Mežonīgajam nav vārdu.
Neuzrakstītās lappuses plešas uz visām pusēm!
Es pamanu stirnu pēdas sniegā.
Valodu, bet ne vārdus.

Translated from the Swedish by Juris Kronbergs and Guntars Godiņš.
Tomass Transtremers. Dzeja. Rīga: Mansards, 2011. 978-9984-872-08-7

Allegro

suédois | Tomas Tranströmer

Jag spelar Haydn efter en svart dag
och känner en enkel värme i händerna.

Tangenterna vill. Milda hammare slår.
Klangen är grön, livlig och stilla.

Klangen säger att friheten finns
och att någon inte ger kejsaren skatt.

Jag kör ner händerna i mina haydnfickor
och härmar en som ser lugnt på världen.

Jag hissar haydnflaggan – det betyder:
”Vi ger oss inte. Men vill fred.”

Musiken är ett glashus på sluttningen
där stenarna flyger, stenarna rullar.

Och stenarna rullar tvärs igenom
men varje ruta förblir hel.

© Tomas Tranströmer
from: Den halvfärdiga himlen
Stockholm: Bonnier, 1962
Audio production: Recorded by Swedish Radio SR, Swedish Television SVT and Bonnier Audio.
© Bonnier Auido 2006, Sveriges Radio, Sveriges Television © Tomas Tranströmer

Allegro

letton

Es spēlēju Haidnu pēc melnas dienas
un jūtu vienkāršu siltumu rokās.

Taustiņi vēlas. Maigie āmuriņi sit.
Skaņa ir zaļa, dzīvīga un rāma.

Skaņa saka — brīvība ir,
un kāds nedod ķeizaram ķeizara tiesu.

Es iebāžu rokas savās Haidna kabatās
un atdarinu kādu, kas mierīgi raugās uz pasauli.

Es uzvelku Haidna karogu — tas nozīmē:
“Mēs nepadodamies. Bet gribam mieru.”

Mūzika ir stikla nams nogāzē,
pa kuru akmeņi lido, akmeņi ripo.

Un akmeņi ripo cauri mājai,
bet neviena rūts nesaplīst.

Translated from the Swedish by Juris Kronbergs and Guntars Godiņš.
Tomass Transtremers. Dzeja. Rīga: Mansards, 2011. 978-9984-872-08-7

Dygnkantring

suédois | Tomas Tranströmer

Stilla vaktar skogsmyran, ser i intet
in. Och intet hörs utom dropp från dunkla
lövverk och det nattliga sorlet djupt i
sommarens canyon.

Granen står som visaren på ett urverk,
taggig. Myran glöder i bergets skugga.
Fågel skrek! Och äntligen. Långsamt börjar
molnforan rulla.

© Tomas Tranströmer
from: 17 dikter
Stockholm: Bonnier, 1954
Audio production: Recorded by Swedish Radio SR, Swedish Television SVT and Bonnier Audio.
© Bonnier Auido 2006, Sveriges Radio, Sveriges Television © Tomas Tranströmer

Diennakts sānsvere

letton

Meža skudra stāv sardzē, raugās nekur.
Un dzirdamas tikai piles no tumšām
lapām un naksnīgas
alas vasaras
aizas dziļumā.

Egle stāv kā ciparnīcas rādītājs,
adataina. Skudra kvēl kalna ēnā.
Putns iekliedzās! Beidzot. Lēnām sāk ripot
mākoņu vezums.

Translated from the Swedish by Juris Kronbergs and Guntars Godiņš.
Tomass Transtremers. Dzeja. Rīga: Mansards, 2011. 978-9984-872-08-7

Kõige lühem raamat

estonien | Leelo Tungal

Koerliblikas on kõige lühem raamat –
kaks lehte, millest lapsed aru saavad
(ja mõned suuredki, kui neil on huvi)
“Hurraa, on suvi! Kirju südasuvi!”

© Leelo Tungal
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Visīsākā grāmata

letton

Taurenītis raibenītis – visīsākā grāmata –
divas lappuses, ko bērni lasa, skata
(pieaugušie arī to itin labi zina):
„Urrrāā, vasara klāt! Raibā vasarina!“

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

Mitmekülgne hüljes

estonien | Leelo Tungal

Uurin hüljest ühest küljest:
hüljes nagu ikka hüljes!

Ja kui vaatad teisest küljest –
sealtki meenutab ta hüljest!

Astun kolmandasse külge –
kelle sealt ma leian? – Hülge!

Saba pooltki uurin hüljest –
see ei võta tükki küljest!

Nüüd on selge pilt mul küll: jess!
See on mitmekülgne hüljes!

© Leelo Tungal
from: Lätikeelne jäätis
Tallinn: Tuum, 2006
ISBN: 9985802810
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

Daudzpusīgais ronis

letton

No vienas puses pētu roni –
ronis ir kā vienmēr ronis!

No otras puses pētu roni –
arī tur tas paliek ronis.

No trešās puses pētu roni –
ko gan tagad redzu? – Roni.

No astes puses pētu roni –
aste aizslīd prom ar joni.

Skaidra bilde tā kā kronis!
Tas ir daudzpusīgais ronis!

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

Rängast rõõmust

estonien | Viivi Luik

Tallinn üleval, ent allpool ääres Valga,
                        keskel külmad suved,
                        paas ning savimuld.
Rahvas välja maksab tulehoidja palga,
                        muidu see jääb nälga
                        ja ei teegi tuld.

Süda võpatab ning lõpuks kulub ära
                       rängast rõõmust samuti kui
                       rängast valust,
aga juunis õunapuude tõsist valget sära
                       paistab mitme inimpõlve taha
                       igast talust.

Kolmekümne viie – neljakümne eluaasta vahel
                       vastu valgust
                       oma käsi vaata,
ülbet verekuma kümne küüne vahel,
                      verd, mil pole väärtust
                      keeleta ja maata.

© Viivi Luik
from: Rängast rõõmust
Tallinn: Eesti Raamat, 1982
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

No smaga prieka

letton

Augšā Tallina, bet lejas pusē Valga,
                          vidū vasaras tik vēsas,
                          kaļķakmens un māls.
Ļaudis maksā uguns sargātāja algu,
                          citādi būs dzīve badā,
                          nedegs stariņš bāls.

Sirds man salecas un beigu beigās bīstas
                           kā no smaga prieka, tā no
                           smagām mokām,
vasarābeles zied savos ziedos īstas
                           cauri paaudzēm un katram
                           mājas logam.

Starp trīsdesmit pieciem – četrdesmit gadiem
                           pretī gaismai
                           manas rokas kļautas,
cēla asins blāzma plūst starp desmit nagiem,
                           asins, kam nav vērtības
                           bez valodas un tautas.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[Ela või ära ela]

estonien | Viivi Luik

Ela või ära ela,
mis tähtsust sel on,

kui puud on läinud lehte

ja maa pääl on
taeva varje.

© Viivi Luik
from: Pildi sisse minek
Tallinn: Eesti Raamat, 1973
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

***[Dzīvot vai nedzīvot]

letton

Dzīvot vai nedzīvot,
kāda tam nozīme,

kad koki nometuši lapas

un pār zemi gulst
debesu ēnas.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[Rääkisin väljadest ükskord]

estonien | Viivi Luik

Rääkisin väljadest ükskord.
Vihmast, mis sajab.
Rohust ja meest.

Räägiksin nüüdki,
ent nüüd olen siin.

Vastu tuult,
vastu teravat klaasi
ihuüksinda, ütlemata,

kuidas eluga saladus kulub,
otsekui ihu kulub,

ja halastus.

© Viivi Luik
from: Ole kus oled
Tallinn: Eesti Raamat, 1971
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]

***[Reiz runāju par tīrumiem]

letton

Reiz runāju par tīrumiem.
Par lietu, kas līst.
Par zāli un medu.

Runātu arī tagad,
tagad taču esmu te.

Pret vēju,
pret asu stiklu
gluži viena, neizsakāma,

kā dzīves laikā noslēpums dilst,
nu tieši kā miesa dilst

un žēlsirdība.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[kui inimene sureb]

estonien | Indrek Mesikepp

kui inimene sureb
siis kolksuvad uksed
sõidavad autod
ja taevas venivad pilved
kass peseb silmi
möödujatel on kiire
ja kõrvaltoas undab arvuti
suur mees on pikali
pool põrandat teda täis
või veerand
või vähemalt viiendik
keha läbivad krambid
näonahk on sinakas
silmad enam ei näe
ega näita välja
suust voolab verist sylge
enam ta ei räägi
ei nyyd
ega kunagi hiljem
suur raske keha
keeratud yhele kyljele
viimase hetkeni pyyad päästa
kuigi enam ei looda
ja siis on see hetk käes
sina oled elus
ja näed ja mõtled ja tunned
et see tuttav kogu
ei näe ei mõtle ei tunne
kui inimene sureb
ei muutu sellest midagi
tänav on tunglemist täis
kellegi tööpäev lõpeb
ta lukustab kontoriukse
ema viib lasteaiast
väikse tytre koju
tee peal ostavad kypsist
täna enam ei nuta
tramm keerab vasakule
lift laskub alla
kohvikulaual on suhkruterad
tehasevärava ees
mees küsib teiselt suitsule tuld
saab
tänab
vaikib
nagu päevast päeva
raudteeylesõidukohal
seisva takso juht
vannub omas keeles
raadio reklaamib kaupa
aknaklaasile langeb
esimene piisk
taevas on hall betoon on hall
asfalt on niiske
ja hall
rohi ei ole veel tärganud
rohelises majas
on vana naise jalgadel kylm
yksinda teleka ees
kui inimene sureb
kõik jääb endiseks
see ei saagi teisiti olla

see ei saagi teisiti olla
et sina seda ei usu

© Indrek Mesikepp
from: 2004
Tallinn: Tuum, 2004
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

***[kad cilvēks nomirst]

letton

kad cilvēks nomirst
tad noklaudz durvis
brauc mašīnas
un debesīs savelkas mākoņi
kaķis mazgā acis
garāmgājēji steidzas
un blakusistabā dūc dators
liels vīrs garšļaukus
pusgrīda pilna ar viņu
vai ceturtdaļa
vai mazākais piektdaļa
augums raustās krampjos
sejas krāsa zilgana
acis vairs neredz
nerāda
no mutes stiepjas asiņaina sliena
vairs viņš nerunās
ne tagad
ne arī kaut kad vēlāk
liels smags augums
pagriezts uz vieniem sāniem
līdz beidzamajam tu centies viņu glābt
lai gan vairs neceri
un nu tas mirklis ir klāts
tu esi dzīvs
un redzi un domā un jūti
ka šī pazīstamā masa
neredz nedomā nejūt
kad cilvēks nomirst
nekas nemainās
ielas ir pilnas drūzmas
kādam beidzas darbdiena
viņš aizslēdz kantora durvis
māte no bērnudārza ved
mazo meitiņu mājās
pa ceļam nopērk cepumus
šodien viņa vairs neraud
tramvajs pagriežas pa kreisi
lifts laižas lejā
uz kafijas galda ir cukurgraudi
rūpnīcas vārtu priekšā
vīrietis kādam prasa piesmēķēt
dabū
pasakās
klusē
tāpat kā dienu no dienas
uz dzelzceļa pārbrauktuves
stāvošais takša šoferis
lamājas savā mēlē
radio reklamē preci
uz loga rūts uzkrīt
debess ir pelēka betons ir pelēks
asfalts ir slapjš
zāle vēl nav uzdīgusi
zaļajā mājā
vecajai sievietei salst kājas
viena pie televizora
kad cilvēks nomirst
viss paliek kā iepriekš
tas nevar nemaz citādi būt

tas nevar nemaz citādi būt
bet tu tam netici

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[pohmell me yhises kehas]

estonien | Indrek Mesikepp

pohmell me yhises kehas
lae all nagu udu
ja esikus ukselingil
nagu raske tolm
akna taga on unenägu
tooli peal Su sukad
põrandal midagi minu
voodi õhtuni tegemata
uuesti soojuse sisse
pohmell me yhises kehas
hoiab meid
mu naine

masin on kõrgel ja kaugel

© Indrek Mesikepp
from: 2004
Tallinn: Tuum, 2004
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

***[paģiras mūsu kopīgajā ķermenī]

letton

paģiras mūsu kopīgajā ķermenī
zem griestiem kā migla
un uz priekšnama durvju kliņķa
kā smagi putekļi
aiz loga ir sapņi
uz krēsla tavas zeķes
uz grīdas kaut kas mans
gulta līdz vakaram neklāta
no jauna siltumā iekšā
paģiras mūsu kopīgajā ķermenī
sargā mūs
mana sieva

mehānisms ir augstu un tālu

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

luuletajad

estonien | Indrek Mesikepp

sõelale on jäänud vaid kaks võistlejat
mõlema šansid on ebakindlad
kui O ka järgmises saates
ei vii oma 16-aastast pruuti voodisse
ja N see õnnetu luuser
keda väljalangemisest
päästis napilt suitsiidikatse
kui ta ka järgmises osas
ei vii lahutuspabereid sisse
siis ei piisa enam
saatest saatesse korduvast
joomahullusest
depressioonist
ja kõrtsikaklustest
mäng muutub tyytuks
saate reiting langeb
ja see hooaeg
jääb luuletajatele viimaseks

© Indrek Mesikepp
from: Alasti ja elus
Pärnu: Jumalikud Ilmutused, 2008
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

Dzejnieki

letton

palikuši tikai divi cīnītāji ko izvēlēties
abu izredzes neskaidras
ja O arī nākamajā sērijā
savu 16 gadīgo brūti neievilks gultā
un N tas nelaimīgais lūzeris
kuru no izkrišanas
tik tikko paglāba pašnāvības mēģinājums 
ja viņš āri nākamajā sērijā
neiesniegs šķiršanās papīrus
tad viņš vairs netiks
no sērijas uz sēriju
no dzeršanas trakuma
no depresijas
un no kautiņiem krogos
spēle kļūs garlaicīga
raidījuma reitings kritīsies
un šī sezona
dzejniekiem būs beidzamā

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[on talv. on päev. on kylm.]

estonien | Indrek Mesikepp

on talv. on päev. on kylm.
raske valge lumega varjatud
trööstitu vaesus
ja irvitav rikkus
yksnes teelt mida mööda sõidan
on kistud kaitsev kiht
pikk looklev haav
viib mu synnilinna
aastate tagant naaseb
alandus ja armastus
kylmutatud tunded
valgeks kylmunud
raagus puud
kahel pool teed
viisteist kraadi kylma
veel viisteist kilomeetrit
neliteist
kolmteist
kaksteist
hirm on kylmast tugevam

© Indrek Mesikepp
from: 2004
Pärnu: Jumalikud Ilmutused, 2004
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

***[ir ziema. ir dienā. ir auksts.]

letton

ir ziema. ir dienā. ir auksts.
ar smagu baltu sniegu pārklātas
izmisušas mokas
un ņirdzīga bagātība
vienīgi no ceļa pa kuru braucu
ir norauts aizsargslānis
gara līkumaina rēta
ved uz manu dzimto pilsētu
pēc gadiem atgriežas
pazemojums un mīlestība
sasaldētas jūtas
balti sasalusi
kaili koki
ceļam abās pusēs
piecpadsmit grādu auksts
vēl piecpadsmit kilometru
četrpadsmit
trīspadsmit
divpadsmit
bailes ir stiprākas par aukstumu

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[töötasin arhiivis]

estonien | Indrek Mesikepp

töötasin arhiivis
jõudsin pimedas tööle
kedagi teist veel polnud
tuld ei pannud põlema
paksude seintega pimedas ruumis
selja taga rauast riiulid
seisin käed vaheliti
vaatasin aknast välja
kitsas sisehoov
parlamendihoone
korraga parema käe sõrmed
tundsid midagi sooja
ehmusin
siis sain aru
see oli mu vasak kylg
peast käis läbi mõte
veider ja raskesti usutav
olen olemas

© Indrek Mesikepp
from: 2004
Tallinn: Tuum, 2004
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

***[strādāju arhīvā]

letton

strādāju arhīvā
tumsā ierados darbā
neviena cita vēl nebija
gaismu neieslēdzu
tumšā telpā ar biezām sienām
aiz muguras dzelzs plaukti
stāvēju rokas sakrustojis uz krūtīm
skatījos laukā pa logu
šaurs iekšējais pagalms
parlamenta ēka
te pēkšņi labās rokas pirksti
sajuta ko siltu
satrūkos
pēc tam sapratu
tas taču mans kreisais sāns
galvā iešāvās doma
dīvaina un neticama
es esmu

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[see võib olla 42 kraadi]

estonien | Indrek Mesikepp

see võib olla 42 kraadi
või 40
aga võibolla ka 38
või 36
see võib olla tee Tallinnast Riiga
Iggy Popi ja David Bowiega
vahepeatustega
42 ja 36 kraadiga
see võib olla ka veel pikem tee
koridori lõppu ja teisele korrusele
läbi vannitoa kitsaste torude
kust punane vesi alla ei lähe
aga see kõik tuleb
oktoobri järel november
kylm ja jää
valu
valu
see kõik tuuakse kandikul kätte
teel Sinuni

© Indrek Mesikepp
from: Alasti ja elus
Pärnu: Jumalikud Ilmutused,
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

***[tie var būt 42 grādi]

letton

tie var būt 42 grādi
vai 40
bet var būt arī 38
vai 36
tas var būt ceļš no Tallinas uz Rīgu
ar Iggy Pop un David Bowie
ar starppieturām
ar 42 vai 36 grādiem
tas var būt arī vēl garāks ceļš
uz koridora galu uz otro stāvu
cauri vannas istabas šaurajām caurulēm
pa kurām sarkanais ūdens netek lejā
bet tas viss nāks
pēc oktobra novembris
aukstums un ledus
sāpes
sāpes
tas viss tiek pienests kā uz paplātes
ceļā pie Tevis

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[ma ei karda liblikaid]

estonien | Indrek Mesikepp

ma ei karda liblikaid
ega
ega… ega…
ega
lepatriinusid
isegi
teatas valjul häälel
punase mütsiga laps
hommikul lasnamäe bussis

sina kes sa koostad valemeid
ja paned meid reageerima
anna ka meile julgust
mitte karta seda
mida me ihaldame

© Indrek Mesikepp
from: 2004
Tallinn: Tuum, 2004
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

***[es nebaidos no tauriņiem]

letton

es nebaidos no tauriņiem
ne
ne... ne...
ne
pat ne no bizbizmārītēm

vārgā balstiņā paziņoja
bērns sarkana cepurītē
no rīta lasnamē autobusā

tu kas sastādi formulas
un liec mums reaģēt
dod arī mums drosmi
nebaidīties no tā
pēc kā mēs ilgojamies

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

***[me synnime haiglates]

estonien | Indrek Mesikepp

me synnime haiglates
pikad luitunud koridorid
vaikuses kajavad sammud
õhk täis kloori- ja ravimihaisu
seintesse imbunud haigused
meie nimed on kirjas
kõik on kontrolli all
paberid on kaustades
kaustad luku taga
välisukse ees valvurilaud
täna enam sind vaatama
keegi tulla ei saa
akna taga hämardub
teisel pool maja surnukuur
võta jalad eest
ütleb koristaja

© Indrek Mesikepp
from: 2004
Tallinn: Tuum, 2004
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

***[mēs dzimstam slimnīcās]

letton

mēs dzimstam slimnīcās
gari izbalējuši koridori
klusumā atbalsojas soļi
gaiss pilns hlora un zāļu smakas
sienās iesūkušās slimības
mūsu vārdi ir sarakstā
viss tiek kontrolēts
papīri ir mapēs
mapes aiz atslēgas
pie ārdurvīm sarga galds
šodien neviens vairs tevi nevar
atnākt apraudzīt
aiz loga krēslo
otrpus mājas morgs
novāc kājas
saka apkopēja

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

Психология

russe | Igor Kotjuh

Она любит спать на боку,
свернувшись калачиком. Он –
во весь рост, на спине.

Она касается кулачком
подбородка. Он –
заложил руки за голову.

(Учебник по невербальному поведению
объясняет ее позу как выражающую смирение,
его – как надменную.)

Она выспится.
Ему будут сниться кошмары.

© Igor Kotjuh
Audio production: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre], 2014

Psiholoģija

letton

Viņai patīk gulēt uz sāna,
saritināties kamolā. Viņam –
pilnā augumā, uz muguras.

Viņa ar dūrītēm pieskaras
zodam. Viņš ir
salicis rokas aiz galvas.

(Mācību grāmata par neverbālo uzvedību
skaidro, ka viņas poza izsaka samierināšanos,
bet viņa – augstprātību.)

Viņa izgulēsies.
Viņam sapnī rādīsies murgi.

No krievu un igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš