Mats Traat

Когато дойдох на тоя свят
в нашата си сауна,
кръв се лееше в Русия
и в Испания.
Над Харала се изливаше порой,
а в кошарата блеете
черноглава овца.
Баща ми точеше триона
в стаята под прозореца.
Както се пее в песента:
„Добри новини идват отвън,
но добро за мен няма!“
Жена ми ме натири без жал:
- Имаш лош дъх,
краката mu миришат,
аз повече не мога
да те търпя!
В деня на моята смърт,
кръв се лееше в Афганистан. Над Харала се сипеше
сняг на парцали,
и аз - съвсем сам!
Нито мама, нито тате,
нито дори овчицата — никой!

Kad es ieraudzīju pirtī dienas gaismu,
Krievijā un Spānijā lija asinis,
Haralā bira krusa un mūsu kūti
blēja aita, melngalvīte;
tēvs zem istabas loga asināja zāği.
Kā jau dzied:
“Labas vēstis no tāles līdzi tu nes,”
bet man labo neiedalīja.
Sieva teica: tev mute smird,
kājas smako, es tevi ciest nevaru!
Kad nomiru, Afganistānā lija asinis,
Haralā sniegs bira kā no maisa,
vairs nebija ne mātes, ne tēva, ne aitas,
vien sapīkusi dežūrmāsa,
un man bija viena kāja,
otru bija paņēmusi kolhoza
zāğētava.

Toen ik in de sauna op de wereld kwam
vloeide er bloed in Rusland en Spanje,
in Harala ijzelde het en in onze stal
blaatte het schaap met de zwarte kop;
onder het raam sleep vader de zaag.
Men zingt weliswaar:
’k heb al wot mij lust,
maar veel heb ik niet gehad.
Mijn vrouw zei: je stinkt uit je mond,
je voeten meuren, je bent niet te harden!
Toen ik stierf vloeide er bloed in Afghanistan,
in Harala sneeuwde het als een gek,
moeder was dood, vader en het schaap ook,
ik had enkel een nurkse verpleegster
en nog maar één been,
het andere was in de chaos van de kolchoze
weggerukt door een cirkelzaag.