Erika Drungytė
lituano
Bezpiederīgie (2.)
Čaukst skaidras nakts nosaldētās lapas starp pirkstiem. Krauķis sper soli tuvāk dubļu krāsā nopervētajam krustam. Mests pret lēta granīta plāksni, balts olis
tavu
atbalsi izsauc. Lietas te noris daudz ātrāk nekā tirgū, mīlošo jūsmā un politikā.
Atbalss ir līdzīga skaņai, kad laši nārsto, nosūbējušām mugurām beržoties,
tikai
tā dzirdamāka. Bet viens baložtēviņš triec knābi otram tēviņam tieši sirdī.
Kapu kopēja Vallija smaržo pēc vodkas un paranormālas dzīves zem lapu
gubām.
Ņem viņa naudu ar lillā rokām, bet šķiet, ka ar nodzeltējuša krīta lūpām.
Debesīs mākoņi kunkuļos saveļas gluži kā lētas viesnīcas spilvenā sintētika.
Kapličas atslēga piekaramā Baltijas vējā šķind kā turīga cilvēka maks,
nu mēs baranku caurumus baudīsim, lapu kapeikas joņo ap krustiem kā
negudras.
Aizsaulijā, kur piepildījumam ierāda vietu ar lāpstas kātu, smilšu sauju un
šņukstu,
laiks rok līdz kaulu kaulam, un atmet viņš to, ko reiz skūpstot
ziedojām eņģeļiem. Melnsveces tūjas pakājē tagad tie pārakmeņoti.
Nejaudā sērot, top modri. Pārāk taustāma pēkšņi ir nebūtība, kura tā var
satuvināt.
Mana mute ir sāļu oļu pilna, kad savu vārdu pūlos tev atgādināt.
De: Antenu burtnīca
Rīga: Neputns, 2006
ISBN: 9984-729-78-8
Producción de Audio: Latvijas Literatūras centrs
Vienišieji
Traška žvarbios nakties nušaldyti lapai tarp pirštų. Varnas žengia žingsnį arčiau
dumblo spalva nutepto kryžiaus. Į pigaus granito plokštę atsitrenkęs baltas akmenėlis
tavo aidą iššaukia. Reikalai čia baigias greičiau nei turguje, mylinčių aistrose ar politikoj.
Aidas lygus garsui, kai neršia lašišos, išblukusiom keterom besitrindamos, tik šitas
labiau girdimas. Bet vienas karvelis kerta snapu antrajam tiesiai į širdį.
Nuo kapų tvarkytojos Valijos trenkia vodka ir paranormaliu gyvenimu po lapų kupetomis.
Ji violetinėmis rankomis ima pinigus, ber, regis, lūpomis, išgeltusiomis lyg kreida.
Danguje susivelia debesys gniužulais, kaip pagalvių sintetika pigiuose viešbučiaus.
Pakabintas koplyčios raktas skamba Baltijos vėjuose tarytum kapšas bagočiaus,
o mes graužiam riestainių skyles, kai laksto lapų pinigėliai lyg pakvaišę aplink kryžius.
Anapilyje, kur vietą išsipildymo nurodo kastuvo kotu, kūkčiojimu, smėlio sauja,
ten iki pačių kaulų laikas kasa ir atmeta, ką mes kadais bučiuodami
aukojam angelams. Dabar pakojy joadašakių tujų jie suakmenėję.
Nėra jėgų gedėti, skleidžiasi budrumas. Ir tampa nebūtis staiga tokia paliečiama, tik ji suartina mus taip.
Mano burnoj vien sūrūs akmenėliai, kai stengiuos tau primint aš savo vardą.