Miloš Đurđević
croata
Poga
Kā ķirsis, kas galotnē sargā
Pēdējo pārpalikušo ogu, –
Tā es sargāju sadilušajā kreklā
Vienu vienīgu pogu.
Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību
Un kad nasta kļūst aplam grūta,
Es azotē paknibinos gar pogu,
Kura ir tevis šūta.
Par spīti gadiem un badiem,
Par spīti sniegiem un miegiem,
Tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei
Ar mīlestības un mūžības diegiem.
Nakts dienu pieveikusi. Es raugos
Vienā vienīgā gaišā logā.
Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg
Tevis iešūtā pogā.
De: Poga
Rīga: Neputns, 2011
ISBN: 978-9984-807-83-6
Producción de Audio: Latvijas Literatūras centrs, 2015
Dugme
Poput stabla trešnje koja na vršcima čuva
Posljednje plodove –
Tako i ja čuvam svoju pokidanu košulju
Njeno jedno jedino dugme.
Kad se izgube suveniri i nada
Kad breme postane previše teško
Na prsima potražim dugme
Koje si prišila.
Usprkos godinama i gladi
Usprkos snijegu i snu
Zašila si me za konac mog života
Ljupkim nitimi vječnosti.
Dani smjenjuju noći. Gledam
Jedin jedini svijetli prozor.
Nije to prozor već moj život što plamti
Na mojim grudima tvoje prišiveno dugme.