Bezpiederīgie (3.)

Tu saki man - vasara? Beidz! Pārāk daudz kaistošu miesu, glāžaini
pelēkas gaismas uz plakstiņiem, pūstošu meloņu smakas. Varbūt
uz kino, didam, didam? Dipadī, dapadā, varbūt uz Antarktīdu?
Nedusmo. Bēgšana dziedē, bet tikai uz noteiktu laiku, kamēr vien
asinis melnē un medūzu slāņos sagulst smilšu pulksteņu traukos.

Pēc tam, kā tu zini, smilts atgriežas mūsos, lai vergotu tālāk.

Kurš pateiks, kurp lai mēs dodamies? Ielas, tās aizvedīs tālāk
par pašu itin kā drošajiem soļiem. Asfalta graudainie paklāji ieaudīs
sevī zemu jo zemu nodurtu skatienu ģērboņus, gājēju muskuļu
saspringto gaismu, tušu, ko izlaista ēnas. Pilsēta vārtīsies
karsonī, pilsoņiem lūdzot, lai dakteri izsauc.

Matu cirtās ap friziera papēžiem, tikko kā nopirktos zīdaiņu
ratiņos, skatienos, kuri sastopas pēkšņi un samilst kā tūska,
tur dzīvo laiks. Kurš pateiks mums priekšā, kurp doties?

Kādā tveicīgā pēcpusdienā tirgū no letes miesnieka
sniegbaltais elkonis smilšu pulksteni nejauši nogrūž.

Plānās lauskas uzšķērž vasaras sulīgās vēnas.

Tagad tu redzi, kā jaunas atskaņas dzimst -

vājredzīgs onkulis diedziņā pasauli tur,
piecgadīgs Volfgangs diriģē putekšņu baletu,
dzērves dzērvēnus baro,
rūda top rūda.

© Liāna Langa
De: Antenu burtnīca
Rīga: Neputns, 2006
ISBN: 9984-729-78-8
Producción de Audio: Latvijas Literatūras centrs

The Ones Who Don’t Belong

You say to me – summer? Stop! Too much of glowing flesh, glassy
grey light on eyelids, the odour of decaying melons. Maybe
a movie, ditam, ditam? Dipetti, dipetti, perhaps to the Antarctic?
Don’t be angry. Escape heals, but only for a space of time, just until
the blood blackens and medusa stratas layer the hourglass vessels.

Afterward, as you know, the sand returns in us,
so we may slave further.

Who shall say where we should head? The streets shall lead
further than our own seemingly sure steps. The grainy asphalt
rugs will weave into themselves the coat-of-arms
of cast-down glances, the tense light
of a walker’s muscles, the Indian ink
shed by shadows. The city will wallow fevered, it will beg
its inhabitants to call a doctor.

In hair locks shed around a hairdresser’s high heels, recently-bought
a baby carriage, glances, which meet suddenly and swell
like an edema – this is where time lives. Who will instruct us
where we should head?

On a sultry afternoon in a market from a butcher’s counter
a snow-white elbow accidentally knocks down an hourglass.

Fine glass slivers slash summer’s juicy veins.

Now you see how new rhymes are born –

a short-sighted uncle holds the world by a thread,
five-year old Wolfgang conducts a pollen ballet,
cranes feed their cranelings,
ore becomes ore.

Translated by: Margita Gailītis