Tu saki man - vasara? Beidz! Pārāk daudz kaistošu miesu, glāžaini
pelēkas gaismas uz plakstiņiem, pūstošu meloņu smakas. Varbūt
uz kino, didam, didam? Dipadī, dapadā, varbūt uz Antarktīdu?
Nedusmo. Bēgšana dziedē, bet tikai uz noteiktu laiku, kamēr vien
asinis melnē un medūzu slāņos sagulst smilšu pulksteņu traukos.

Pēc tam, kā tu zini, smilts atgriežas mūsos, lai vergotu tālāk.

Kurš pateiks, kurp lai mēs dodamies? Ielas, tās aizvedīs tālāk
par pašu itin kā drošajiem soļiem. Asfalta graudainie paklāji ieaudīs
sevī zemu jo zemu nodurtu skatienu ģērboņus, gājēju muskuļu
saspringto gaismu, tušu, ko izlaista ēnas. Pilsēta vārtīsies
karsonī, pilsoņiem lūdzot, lai dakteri izsauc.

Matu cirtās ap friziera papēžiem, tikko kā nopirktos zīdaiņu
ratiņos, skatienos, kuri sastopas pēkšņi un samilst kā tūska,
tur dzīvo laiks. Kurš pateiks mums priekšā, kurp doties?

Kādā tveicīgā pēcpusdienā tirgū no letes miesnieka
sniegbaltais elkonis smilšu pulksteni nejauši nogrūž.

Plānās lauskas uzšķērž vasaras sulīgās vēnas.

Tagad tu redzi, kā jaunas atskaņas dzimst -

vājredzīgs onkulis diedziņā pasauli tur,
piecgadīgs Volfgangs diriģē putekšņu baletu,
dzērves dzērvēnus baro,
rūda top rūda.