Ardievu, homo mediocris! Sapņojam un guļam vēl ikros bāli sārtos.
Tik lēna viņu kustība, tik lipīga. Tā, it kā mūsu caurspīdīgās miesas
kāds tūlīt nāks un kopā salīmēs. Mēs varam arī paši! Tomer neļauj
ūdens, kurš vienmēr pār mums nomodā.

Es slikti atceros, bet reizēm prātā ataust, ka satikāmies lielā pilsētā,
kur karaliskās garneles bij vietējiem tik prasta uzkoda, un sakaitētās
ielās, kur dižciltīgi Zemes dēli mori rībināja bungu bungas
no spodri nopulēta tērauda.

Gaiss bija sviedru pilns un zilā debess sāls pa pastu atceļoja aploksnēs
bez adresāta. Tās vaļā vērām, sāli laizījām bez sāta, un viesmīļi arvien
uz galda vēstulītes rindoja. Tu vaicāji, vai atpazīstu
sūtītāju. Es atbildēju: jā.

Kolibri manos matos ligzdas tina, bet bija mūsu rokas kā no svina,
kad mēģinājām otram pieskarties. Laiktelpā iesprostoti, šūpojām
vien galvas, kur pelēkajā vielā ieaugušās spalvas kā antenas
mūs rotāja.

Tu teici: raidītāji ieslēgti. Par moluskiem un liesmām, par cilvēkiem
un nedzirdamām dziesmām vai varam mākoņiem mēs pastāstīt?
Bet bungu rība bija pārāk skaļa. Visapkārt puva lielgabalu gaļa.
Es nevarēju tevi saklausīt.

Mēs turpinājām galvas šūpot rimti. Drīz nomelnēja visi gadu simti.
Joprojām vāji atceros, bet šķiet, mums garām dīvains cilvēks
aizlidoja. Tam galva lielāka par zemeslodi bija. Un zobos atbalss
mezgli divpadsmit.

* homo mediocris - parastais cilvēks