Ziemas saulgrieži 2002/2003

Nav nekā jutekliskāka par īso mijkrēšļa mirkli,
sazobi starp dziestošo gaismu un ēverģēlīgo dzīvības ritmu.
Saule ir grandiozs sūknis mūsu asiņu pārpumpēšanai,
savas ādas akvalangos iespīlējušies, vērojam decembra vēju.
Viņš ir nebēdnīgs kremētājs tūkstošrocis.
Viņa rokas ir sausas faraona kaulu smadzenes.
Lūk, tas kaisa sniega pelnus uz mūsu galvām,
lūk, iegriežas mūsu mājās, lūk, skatās uz mums,
lūk, apsēžas blakus pie galda.

Bezskaņas sarunas, tumsu, kas iesūcas lūpās uz palikšanu,
ar marmelādi notrieptu puikas ģīmi, vārdus bez nozīmes,
ciemiņu tveicīgās paduses, tramīgās svecīšu liesmas un skujas
izvēlas kremētājs. Pret mūsu gribu mēs ģimene kļūstam.
Spoguļu fiksāžā grozās bildes, kurās piebriestam jēlās krāsās
kā tikko uzšķērstas zivis. Jautājumzīmes pārliekušās pār galdu -
smaidošas, kustīgiem matiem, džinkstošiem ledus putekļiem
skrimšļos. Trimm, trimm, trimm, pats sevi uzgriež modinātājs,
lai kremētājs neaizguļas un modina mūs rīt
no rīta, kā nolikts. Steidz krēsla sev kompotu vārīt no tā,
kas pa rokai - grumbām spīdīgās pierēs, kušetes
putekļiem, mulsinošajiem knikšņinātājiem kaktos. Telpā,
kas necieš nevienu, mūsu hologrammas vējš tūkstošrocis
apkampj jo cieši un piespiež sev klāt. Nepanesami
saulgriežos būt, sulot tiem līdzi, pilēt uz nākamo klasi.
Tie piedalās maltītē, žagojas, saka paldies par dāsnumu.
Mūsu vidū nav un nevar būt liecinieku. Aizsvilstas nākotne.
Asinsrite mūs ieslauka dziļāk, iekšup sevī,

par divām sekundēm garākas dienas aizsmakušajā rīklē

© Liāna Langa
De: Antenu burtnīca
Rīga: Neputns, 2006
Producción de Audio: Latvijas Literatūras centrs

Winter Solstice 2002/2003

There is nothing sensual about the short twilight moment
the teeth-locking of the waning light and mischievous life rhythms.
The sun is a grandiose sponge for the re-pumping of our blood,
squeezed into the aqualungs of our skin, we gaze at the December wind.
It’s a carefree thousand-handed cremator.
Its hands are a pharaoh’s desiccated bone marrow. Look, how it scatters the ashen snow on our heads.
Look, it come into our home, look, it gazes at us.
Look, it sits down beside us at the table.

Soundless conversations, the dark that penetrates our lips to stay,
a boy’s face smeared with marmalade, words without sense,
the sweltering armpits of visitors, restless candlelight and fir needles
chosen by the cremator. Against our will we become a family.
Fixed by mirrors pictures fidget, therein we swell in raw colors
like recently gutted fish. Question marks, leaning over the table –
smiling, mobile hair, jangling ice motes in our cartilage.
Trimm, trim, trim – an alarm clock turns itself on
so the cremator does not sleep in and shall wake us tomorrow
morning as set. The dusk hurries to cook up a compote from all
it has on hand – with foreheads shiny with frown lines, couch
dust, perplexing fiddling in corners. In a space
that doesn’t tolerate anyone, our hologram thousand-armed wind
hugs us and presses ever so close to us. Unbearable
to exist during solstice, to exude sap along with it, to drip to the next class.
It shares our meal, hiccupping, saying thanks for our largesse.
In our midst there are no witnesses nor can there be any.
The future catches on fire.
Our blood circulation sweeps us deeper within ourselves.

Days two seconds longer in a hoarse throat.

Translated by: Margita Gailītis