The Apartment

                                          Our new walls,
                                          empty in the dusk,
                                          hang like sheets
                                          before first light

There is a driven nail
by the stove that could
hold a pan if the walls
stay sturdy. And the

                                                                             old tenants left a mirror in the
                                                                             bedroom which looks back at
                                                                             staring walls with fine cracks
                                                                             like a museum's basement vase

                                                               there are brown smears
                                                               in the study – chocolate, blood
                                                               or shit, we don’t know what
                                                               will happen to us here or what

           will settle on rented walls
           or if nothing will settle
           at all. We’ve just moved

                                                                             and already we are bitter
                                                                             cranberries in each other’s
                                                                             mouths, biting about photos,
                                                                             the place of the table, lay

of the bed. The apartment is a City
Hall we cannot fight. So we turn
like lawyers, against each other,
let the walls stare. There is a mirror

                                                               to look into, a nail to hang onto.
                                                               Our unopened boxes hide in corners
                                                               and closets like beaten children.
                                                               And we will take the blood

off the walls and the dust
from the shelves. We have one
year together in a place that
is empty at dusk and feels like fog

                                                               inside and between us,
                                                               and Christ, tomorrow,
                                                               we will live here.

© Ryan van Winkle
De: Tomorrow, We Will Live Here
London: Salt Publishing, 2010
Producción de Audio: Ryan van Winkle & Colin Fraser (Culture Laser productions)

Dzīvoklis

                                          Mūsu jaunās sienas
                                          vientuļas krēslā
                                          plīvo kā palagi
                                          pirms saullēkta.

Iedzīta nagla
virs plīts varētu
noturēt pannu, ja vien sienas
stāvētu mierā. Un -

                                               iepriekšējie īrnieki atstājuši spoguli
                                               guļamistabā, kurš atskatās
                                               uz kailajām sienām ar šaurajām plaisām,
                                               kas atgādina vāzes no muzeja pagrabstāva ekspozīcijas.

                                                       Darbistabā ir brūni traipi -
                                                       no šokolādes, asins
                                                       vai sūdiem.  Mēs neapjēdzam,
                                                       kas vēl šeit notiks ar mums, kas vēl

           apmetīsies uz īrētajām sienām
           vai arī tās neaizņems nemaz.
           Mēs tikko ievācāmies

                                                                         un jau esam rūgti
                                                                         pīlādži viens otra
                                                                         mutē, plēšamies par fotogrāfijām,
                                                                         kur tās nolikt uz galda, kur novietot

gultu. Dzīvoklis ir Augstākā
tiesa, ar kuru mēs nevaram cīnīties. Tāpēc mēs pārvēršamies
par juristiem cīņā vienam ar otru,
ļaujot sienām glūnēt. Te ir spogulis -

                                                        kurā skatīties, nagla - uz kuras karāties.
                                                        Mūsu neatvērtās kastes slēpjas stūros
                                                        un skapjos kā piekauti bērni.
                                                        Mēs tiksim galā ar asinīm

uz sienām un putekļiem
plauktos. Mums ir viens
gads kopā vietā, kur
tukša krēsla šķiet kā migla

                                                               mūsos, starp mums.
                                                               Jēziņ, rīt
                                                               mēs šeit dzīvosim.

Tulkojums: Madara Gruntmane