[как-то глупо прощаться заранее...]

как-то глупо прощаться заранее
эта вечность с небольшими перерывами
настоящими трещинами в поддельном мраморе
и едва ли кто просил говорить о нешуточных прорехах
но и в этих пределах простор для сомнений есть

сто́ит ли сейчас или после или совсем потом
в позе мокрого дерева у подозрительно белой глухой стены
инстинктивно озвучивать взгляд соскользнувший
                                        с ещё непроявленных поляроидных потолков
с самодельных разбухших зеркал
не удержавшись в неровном мраморном свете

© Semyon Khanin / Семён Ханин
De: «Воздух», 2014, № 4.
Producción de Audio: Semyon Khanin / Семён Ханин

[kaut kā stulbi ir atvadīties jau laikus...]

kaut kā stulbi ir atvadīties jau laikus
tā mūžība ar nelieliem pārrāvumiem
īstām plaisām viltotā marmorā
un nez vai kāds lūdzis runāt par ievērojamiem pušumiem
taču arī šajos ietvaros vieta šaubām joprojām paliek

vai ir vērts tagad vai vēlāk vai pavisam pēc tam
slapja koka pozā pie šaubīgi baltas aklas sienas
instinktīvi padarīt dzirdamu skatu kas noslīd
                                               no vēl neattīstītiem polaroīda griestiem
no paštaisītiem uzburbušiem spoguļiem
nenoturēdamies neviendabīgajā marmora gaismā

Atdzejojis Valts Ernštreits
Latvju teksti, 2015, No. 2.