sapnī mostas aizmigušie, pamodušies 
snauž dzelzs guļamkrēslos, kurmju alās.
prombūtnes politika pati ar sevi sit kārtis.
katrā zīmē – taisns koridors, pa kuru
ej viens.

nav jēgas raudzīties apkārt. bailēs
žņaugt dūres kabatās, mesties
pretim tumsai, jo rīt
no tā vairs nebūs nekādu pēdu.

aust
saule pār ēku grēdām, notiekošajā, 
kur ik dienu, 
saņemot neomorta apliecību, 
veļas vēl viens, vēl divi.

„skaistums ir skatītāja acīs”, –
nospļāvies zemei bildīs taisnais. un viņam būs taisnība – 
ja šīs acis izraut, mēs uzzināsim, ka tur –
katrā darbības, skatīšanās veidā –
ir mazi graudiņi, grūtas sēklas.
ja tās savākt, tad arī šeit iespējams sēt 
nemierus un maizi.