Mats Traat

Баща ми умря в затвора
като конекрадец.
Косата му била
къдрава, на черни дълги кичури,
каквито имах и аз, както и тънка талия –
или поне така ми казваше
ратаят Яан Уду,
когато идваше насам
да свири на каннел.
Бях момиче за всичко,
газех през калта и снега,
да се грижа за изхранването
и на петнадесет крави.
А в началото на войната,
Яан Уду ми подари
забрадка на сини цветчета.
Една сутрин паднах лошо в двора,
нараних си гърба и повече
не бях за работа във фермата.
Яан ми прати писмо от Карпатите:
„Чакай ме, слънчице мое! “
Получих и второ,
вече на руски език – загинал мърцина!
Попаднах в църквата – неволята учи хората,
започнах да шия на машина.
Палта, рокли, якета – каквото трябва,
но всички в Харала са много бедни.
Бях член и на
Комисията по реформи
в селото.
След една година
ни разстреляха
зад зданието на селсъвета!
Аз бях със синята си забрадка
от Яан Уду.

Mans tēvs kā zirgu zaglis esot miris cietumā.
Māte stāstīja, viņam bijuši melni, mirdzoši mati.
Arī man bija melni mati un slaids viduklis,
to man teica Udu kalpotājs Jāns,
kad viņš pievakarē atnāca un spēlēja kokli.
Kops bērna kājas biju par dieninieci,
cauri dubļiem un sniegiem nesu ūdeni un ēdamo
piecdesmit govīm.
Aizejot karā, Jāns man uzdāvāja zilu lakatu.
Kādā atkalas rītā ar nēšiem plecos nokritu pagalmā,
sagandēju muguru un vairs nederēju mājas darbiem.
Jāns no Karpatiem atsūtīja vēstuli,
kas beidzās ar vārdiem: gaidi mani, cielaviņ.
Otra vēstule bija krievu mēlē, tajā bija nāve.
Apmetos mācītājmuižā, bēdas iemācīja mani šūt.
Šuvu mēteļus, kleitas un jakas
Haralas nabadzīgajiem ļautiņiem.
Vakaros ar kamparspirtu smērēju sāpošo muguru,
un Jāna lakata musturs dila man galvā.
Četrdesmitajā gadā biju zemes reformas komisijā.
Pēc gada aiz pagastmājas mūs nošāva.
Un zilais lakats bija man galvā.

Mijn vader stierf als paardendief in de nor.
Moeder vertelde dat hij zwart glanzend haar had.
Ik had ook zwart haar en een slanke Ieest,
dat zei Jaan, de knecht van Udu,
toen hij in het ochtendgloren kannelliedjes kwam spelen.
Van kleins af werkte ik als stalmeid,
door weer en wind sleepte ik water en voer
voor vijftien koeien.
Toen de oorlog riep gaf Jaan me een blauwe doek.
Op een spekgladde wintermorgen ging ik
met mijn draagjuk op het erf onderuit,
verrekte mijn rug en moest weg van de boerderij.
Jaan stuurde me een brief uit de Karpaten
aan het eind stond: Wacht op me, mijn mereltje.
De tweede brief, in het Russisch, betekende dood.
Ik verhuisde naar dit dorp, de nood leerde me naaien.
Ik naaide veel jassen, jurken en jekkers
voor het armere volk van Harala.
̓s Avonds masseerde ik mijn zere rug met kamferspiritus,
het patroon van Jaans doek sleet in mijn hoofd.
In negenenveertig zat ik in de landonteigeningscommissie.
Eén jaar later schoten ze ons achter het gemeentehuis neer.
De blauwe lap zat om mijn hoofd.