Tā nu jādodas laulībā, negribēju vairīties šāda liktens
nozagu sievietes drānu, izurbināju caurumu javā
tā nu jādodas pie tiesneša, nebūs nekā
ar ko man mierināt draugus nākamnedēļ

no iekšgaisa dzīlēm, no embrija kumura, kad flīzes līgosies
pret vaigu, mani klās dzīlēs mītošo zivju zvīņas,
bēgšu ar uzblīdušu seju, ledus maisiņiem, jūkošiem matiem

kad nu jādodas sāpēs un iznīcībā, kur bija mana kļūda
                                            iegāju pa durvīm, kuru liegums nebiedēja,
iegāju labirintā, atteicos skriet
atkal un atkal ļāvos elektrošokam

un jādodas pie altāra, sieviete atlīmē manas acis,
krāso ar akvareļiem, viss palsenais noderēs liktenim
šuvēja prašņā par īso rītu, saplisē svārkus sešās kārtās
maksājiet visi ko jums iestāstījuši presē un kustīgajās bildēs                           

                                                      paspēsiet sačokuroties, novēloties,
                      izkauties, sazilēt, vientulība pavērš pret sienu spoguli
acis ir izkritušas un papīrs jau gadiem vairs nav papīrs

tā nu jādodas,
rauju vārda karti no drānas, skropstas no acīm
burtus no vārda, es no kā jāizvairās, aplam uzgleznotā
uzbužinātā dzeguze, ko es šeit daru un kad iešu prom
                                            vai jelkad dzirdēju balsis otrpus mūra
                                            vai spogulis ļāva atpūsties, rakstītais
                      sadedzis pelnos bikstīts ar svečlukturi

nonāk zemē dienas kreisajā pusē,
kleita nokrīt no pleciem, ne ņiebura, zeķu, ne māsu
plūdi bende garkāta cirvis vai ir iespējams citādi maksāt par vēlmi
mīlēt un klausīties, vai tā ir cilvēka galva vai zivs

dubļos, dzelmājā
                                                 ūdensmērī un lēpē

                      slīciniet redzīgos, smejošos, sejas, stērbeles
                                                 dziļumā, bezgalībā krīt kleita,
                      ne stājas, ne krūšu ne sievietes cilvēka

                                                                 prieka brīnuma pasaultelpas

                                                 šīs atmiņas uz mūžu mūžiem,
diena krīt par zīmi bezgalīgajam
sieviete kas pazuda, vīrietis kuru nebija notiesājuši

uz nāvi, vai ir iespējams citādi
maksāt par vēlmi mīlēt un runāt, par apsudrabotu stiklu
kā draugiem izstāstāma smieklu teritorija, prieka mājoklis, griezīgs lietus
                                                                                                             ūdens un
zemūdens klintis un vētras,
                                                 lai nekas nepaliek virspusē
                                                 glābiņš nepienācās nevienam,
man nepienācās uzkraut skumjas nevienam
man nepienācās runāt kad uzrunā

es pakaru matu virvē sievieti kura to izdarīja
apgriežu sprandu un melno mēli
piebeidzu sievieti tiesneša priekšā

un neizbēgamā priekšā krīt sviedraina, trīsoša galva,
tas notiek un es neatkāpjos, tā nu jādodas laulības ostā
lādoties ka tas viens redzēja, paspēja paņemt brilles

sasitiet kameru, iemīciet attēlus mālos, mušas un kāpuri ņudz
kurš gan skatījās, iegrāmatoja un plīvurs krita,
bende svilina balti miekšķēto miesu

lauks, vējš, galds, ābols, tāpēc es tevi mīlu, pārakmeņojos,

gribējās nomirt pirms žurkām kas rāpjas pa logiem
dot laimi, maizi un gurnus, atļauju iet

dot acis un vīnu, padoties, dāvāt eksperimentiem miesu
kam dienas rēgi nekad neļauj uzelpot

iztēloties debesis pušu, augustu, mūžību

gribējās turēt solījumu, šļakstīties, pastiept roku, novākt atliekas
šaujamlūkas, pa kurām reiz vēroji pasauli vai pasaule tevi
abas gaidīja brīvība, augšanas perioda stingrais rituāls,
vēstures nejaušības teiksim tilla svārki, elektrība un labības kūļi