Pūš austrenis, Helderlīna mīļākais vējš, — vismaz kopš 1803. gada, kad viņš Tībingenē sacer himnu „Andenken”, un līdz pat šim brīdim zem pavisam citām papelēm. Tie var būt pumpuri lēnā sprādzienā vai septembra ēnas, piebirušas ziediem (ja reiz maldīties laikā), bet es nespēju tur pazust kopā ar tevi, kas vienmēr paliec svešumā. Līdzīgi Helderlīns dzīvoja Zuzetei, Frankfurtes baņķiera sievai, Diotīmai vēlīnajos tekstos — kurai daudz rakstīja, līdz zaudēja prātu un galdnieks Cimmers, izglītots vīrs, atvēlēja viņam istabu tornī ar skatu uz upi un pļavām. Vairs ne miņas no brūni iedegušas miesas, tikai tēlu aptumsums.