čīkst viņas zābaciņi
un mētelītis smej
ar pliku paldiesiņu
no dzīves reibstot skrej
tai saulīte glauž vaigu
pat vējš ij lietus – jauks

un ja par traku laiku
reiz viņas mūžu sauks
kad jautrie gadi kūpēs
un aptrūks maršruts skarbs –
tās nebūs viņas rūpes
bet mūsu gala darbs