Es pēkšņi atmodos no dziļa miega.
Starp krūmiem mežā mana ēna klīda.
Pie miglas trauka piekļāvuši purnus,
simttūkstoš gadi valgmi kāri zīda.

Kā liela, slapja zaļās tējas lapa
man acīs debess iepeldēja, šaurums
to nebiedēja. Zvaigžņu kuģi
pie manis pieglaudās, pie vraka.

Es nezināju, ko man zvēri teiks,
un nesapratu, kādēļ viesi klusē.
Es biju tava atslēga, jauns vīns,
ko dievbijīgie melnās mucās spundē.

Kad tumsa transā dvesmoja un šķīda,
man vaibstos metot atblāzmas no citām,
vēl citām pagājībām, citām dzīvēm,
tad manī liela daļa manis mira.

Es pēkšņi atmodos no dziļa miega,
man sejā tavi krusas graudi koda.
Kāds pūces valodā man blakus teica dievs,
un bija tukša, tukša tava roka.