kad cilvēks nomirst
tad noklaudz durvis
brauc mašīnas
un debesīs savelkas mākoņi
kaķis mazgā acis
garāmgājēji steidzas
un blakusistabā dūc dators
liels vīrs garšļaukus
pusgrīda pilna ar viņu
vai ceturtdaļa
vai mazākais piektdaļa
augums raustās krampjos
sejas krāsa zilgana
acis vairs neredz
nerāda
no mutes stiepjas asiņaina sliena
vairs viņš nerunās
ne tagad
ne arī kaut kad vēlāk
liels smags augums
pagriezts uz vieniem sāniem
līdz beidzamajam tu centies viņu glābt
lai gan vairs neceri
un nu tas mirklis ir klāts
tu esi dzīvs
un redzi un domā un jūti
ka šī pazīstamā masa
neredz nedomā nejūt
kad cilvēks nomirst
nekas nemainās
ielas ir pilnas drūzmas
kādam beidzas darbdiena
viņš aizslēdz kantora durvis
māte no bērnudārza ved
mazo meitiņu mājās
pa ceļam nopērk cepumus
šodien viņa vairs neraud
tramvajs pagriežas pa kreisi
lifts laižas lejā
uz kafijas galda ir cukurgraudi
rūpnīcas vārtu priekšā
vīrietis kādam prasa piesmēķēt
dabū
pasakās
klusē
tāpat kā dienu no dienas
uz dzelzceļa pārbrauktuves
stāvošais takša šoferis
lamājas savā mēlē
radio reklamē preci
uz loga rūts uzkrīt
debess ir pelēka betons ir pelēks
asfalts ir slapjš
zāle vēl nav uzdīgusi
zaļajā mājā
vecajai sievietei salst kājas
viena pie televizora
kad cilvēks nomirst
viss paliek kā iepriekš
tas nevar nemaz citādi būt

tas nevar nemaz citādi būt
bet tu tam netici