statuja ar bronzas seju
verdzene ar ziloņkaula zobiem
divas dienas pirms izsoles
izrādījās slima

izliekusies
lauž locītavas
smeldz plaisas pārāk smalkajās plaukstu pamatnēs
no sāpēm līdz asinīm sakodījusi koraļļu lūpu

baiļu paralizēta veras
saspringumā notirpis, stīvs kakls
nejutīga bez spēka noslīga roka
dūrē sažņaugto nometa zīmīti

pieredzējis restaurators
pieplok viņai liekot vietā
izslīdējušo marmora skriemeli
čukst "nebaidieties, mazliet krakšķēs"
stingst teju vai rīklē sakāpušās asaras

apstrādā vietu
kur izplūdis un apkaltis tintes traips
uz nobālējušiem pirkstu kauliņiem
darina otu no savām ūsām
tīra lūzuma vietas, šuves, paduses, griezumus, zīmogu

pēc tam viņa tikai notrīsēs
noskanot āmura sitienam
neviļus kļūs bikla
kad jaunais saimnieks klakšķinās mēli