lūpām uztaustot kakliņu
dzert zīmītes no jūrā iesviestajām pudelēm
izmurminot vietām tumšus ķeburus
balsenē pārsmalcinātu burbulīšu guldzēšanu

cītīgi artikulējot pieklājības formulās saņurcītus pamatus

aizrijoties ar mežonīgiem smiekliem
iegrimt katastrofas izsmeļošās detaļās

kuģis nogrima
un saule sakrunkojās
un jūra apgāzusies izlija
un mēs te
mēs te
te

mēs, jūsu surogātbrāļi un māsas
iekš saprāta, protams, iekš kā gan vēl cita
kaut aizlienēta, kaut ārpuszemes
vai liela starpība šajā amnēzijas stadijā
tiem kas baudījuši pārpasaulīgu svētlaimi

mēs, tie paši, želejveidīgie debesu iemītnieki
pazuduši neapdzīvotos dzelzsbetona džungļos
stāvam saliekti deviņos līkumos kā vēl neatklāti viltus orangutani
neiekoptā ilgotas šampaniešjūras krastmalā
gaidām signālu un mirstam no slāpēm

te izplūda tinte
un caur medūzu rozā zilganām lēcām
pavīdēja plakanu neizteiksmīgu seju atveidi