Nāc, dzīves ziema! Palodzes stūrī zīlīte knābā speķi,
kas baltāks par pilsētas sniegu. Citondzeltenu staru dūdas,
strēgstot koku zaros, atskaņo sēru maršus. Skrejoši mākoņi
debesīm pielīp kā slimnieka mutei cepuma drupatas. Mīlas izdedžu
kraukšķīgie kukaiņi rāpo pa vēstuli, kuru, iespējams, rakstījis
Dievs. A4 formāta lapai pāri skrien ideāls rokraksts, vārdu
ķēdes bez atmiņas. Tās pamazām sakarst no vēstuli lasošā
gūstekņa ķermeņa siltuma. Viņš sasaistīts burto, un nesaprot tajā
ne vārda, tik klausās un klausās važu bezskaņas žvadzoņā.

Nāc, dzīves ziema! Kad zīlīte aizspurgs no skatiena mājām
un aukstums būs tāds, ka vārdi lāstekās sasals un lielāki kļūs
par vārdu mamma, saldās, prasīgās mutēs, kad vēstule ieputināsies
bezgala sniegā un gulēsim uzsprāguši un kaili šās ainavas vidū
kā rokraksta daļa, kā burti, no kuriem austas dienas un naktis
un zīlītes speķis, tad ziema nāks gūstekni pestīt un vēl vienu reizi,
neveikli gurkstot, sacerēs ēdienu, dūmus no krematorijas skursteņa,
aplausus, motorus, darvu, maigumu, spirtu, netīras ielas, kucēnu
dvašu, ziemsvētku pastmarku krāsas, šā gada pirmo sērsnu.