Guntars Godiņš
lettisch
ALVIINE BIRKENBAUM
Mu isa olevat surnud hobusevargana vanglas.
Ema rääkis, tal olnud mustad läikivad juuksed.
Mul olid ka mustad juuksed ja sale piht,
seda rääkis mulle Udu sulane Jaan,
kui ta ehale tuli ja kannelt mängis.
Olin kaelakandmisest saati töötüdrukuks,
kandsin läbi pori ja lume vett ning sööma
viieteistkümnele lehmale.
Sõtta minnes kinkis Jaan mulle sinise rätiku.
Ühel kiilasjäisel hommikul prantsatasin
kaelkookudega õue maha,
nikastasin selja ega kõlvanud enam tallu.
Jaan saatis Karpaatidest kirja,
mis lõppes sõnadega: Oota mind, sirguke.
Teine kiri oli venekeelne, selles oli surm.
Asusin kirikukülla, häda õpetas mu õmblema.
Õmblesin palju palituid, kleite ja jakke
Harala vaesemale rahvale.
Õhtuti määrisin kampripiiritusega haiget selga
ja Jaani rätiku muster kulus mulle pähe.
Neljakümnendal aastal olin maareformikomisjonis.
Aasta pärast lasti meid vallamaja taga maha.
Ja sinine rätt oli mul peas.
Aus: Harala elulood
Tallinn: Kupar, 2001
Audioproduktion: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]
Alvīne Birkenbauma
Mans tēvs kā zirgu zaglis esot miris cietumā.
Māte stāstīja, viņam bijuši melni, mirdzoši mati.
Arī man bija melni mati un slaids viduklis,
to man teica Udu kalpotājs Jāns,
kad viņš pievakarē atnāca un spēlēja kokli.
Kops bērna kājas biju par dieninieci,
cauri dubļiem un sniegiem nesu ūdeni un ēdamo
piecdesmit govīm.
Aizejot karā, Jāns man uzdāvāja zilu lakatu.
Kādā atkalas rītā ar nēšiem plecos nokritu pagalmā,
sagandēju muguru un vairs nederēju mājas darbiem.
Jāns no Karpatiem atsūtīja vēstuli,
kas beidzās ar vārdiem: gaidi mani, cielaviņ.
Otra vēstule bija krievu mēlē, tajā bija nāve.
Apmetos mācītājmuižā, bēdas iemācīja mani šūt.
Šuvu mēteļus, kleitas un jakas
Haralas nabadzīgajiem ļautiņiem.
Vakaros ar kamparspirtu smērēju sāpošo muguru,
un Jāna lakata musturs dila man galvā.
Četrdesmitajā gadā biju zemes reformas komisijā.
Pēc gada aiz pagastmājas mūs nošāva.
Un zilais lakats bija man galvā.