Dziļa nakts pletās ap mums
un zvaigznes debesīs spīguļoja,
un šajā dziļajā naktī mēs
no Doičlandes tināmies projām.

Kad ir tāda nakts un apkārt neviena nav,
un pa radio visi tikai poliski runā
vai, labākā gadienā, vāciski,
tu noteikti atceries visus radus un tuviniekus.

Lūk, arī es mēģināju, mēģināju, bet nevarēju atcerēties.
Kā tad tā, es domāju, visa dzīve – kā šitas
poļu radio: nekādas cieņas pret pareizticīgiem,
demokrātija, domāju es, dirsā es tādu demokrātiju.

Ko slēpa šī nakts? Ar ko tas viss sākās?
Partneri Berlīnē, strelkas pie krievu sinagogas,
normāls kurss, pusgada garantija
ar tiesībām pagarināt.

Un, lūk, šī sieviete, ugunīgās naktis,
viesnīca, kur viņa strādāja.
Un es viņai čukstēju: Nataha, tava sirds tagad ir manās rokās,
es jūtu, cik tā ir maiga un karsta.
Un viņa smējās, novēršot skatu – dumiķi, tā tak nav sirds,
tas ir silikons, laid vaļā, tā nemaz nav sirds, sirds man ir cieta un auksta
kā hokeja ripa.

Un, lūk, mēs kopā bēgām no Doičlandes, ar viņas dokumentiem, maniem parādiem,
kā Marija un Jāzeps uz diviem ēzeļiem,
benzīntankos pērkot tikai visvajadzīgāko –
konservus un prezervatīvus.

Un jau pie Varšavas, kad konservi vairs nelīda iekšā
un sprāga nost nomocītais radio, es sāku migt ciet,
sāku pret debesīm celties.
Un tad uz trases iznira motelis.
Viņa pirmā to pamanīja,
pirmā iegāja iekšā.

Nataha, es lūdzu viņu, tikai ne radio, tikai
pāris stundas, Nataha, ļauj atdzist savam silikonam,
izslēdz šito radio "Marija" nahuj; ko tu tur gribi izdzirdēt?
Kādi katoļiem var būt jaunumi?
Nav viņiem nekādu jaunumu kopš beigušies krusta kari.
Ļauj atpūsties savai sirdij, – es čukstēju, velkot ārā
savus zāģus un šķēres,
ļauj tai atpūsties.

Pamodies pēc divām stundām, es savācu viņas dvēseli un aiznesu
uz mašīnu. Domāju, nu, tiešām, – neslēpšu tak viņu bagāžniekā, stulbi kaut kā
bāzt mīļoto sievieti bagāžniekā; lai sēž man blakus,
tikšu līdz Mostiskai * – apglabāšu cilvēciski.

Un jau pie pašas robežas, nezinu, kā tas gadījās,
rīts bija vēss un spirgts, un es
uz mirklīti aizgāju atliet.

Un tieši tad, kad es aizgāju, viņi sadzina rokā mūsējo Mersedesu –
trīs Berlīnes paziņas, kas brauca pa pēdām un meklēja mūs
pa tumšiem ceļiem, tagad stāvēja pie mašīnas un runājās –
klusu, viņi teica cits citam, beibe guļ, viņš tepat kaut kur ir, klusu,
nepamodiniet beibi,
nepamodiniet beibi.

Ko tu tik drūms, vecīt, – apjautājās ukraiņu taksists,
kad izbraucām no Mostiskas, – kas lēcies? – Un ko es viņam varēju pateikt?
Biju gluži kā Luftvafes pilots,
it kā mans Junkerss būtu notriekts, bet es būtu paspējis izlekt.
Man būtu jāpriecājas, bet es stāvu meža vidū
un tikai atkārtoju: bļaģ, nu kur te tik daudz
baltkrievu partizānu?

Nu, ko, pēc tam vadītājs sāka dziedāt,
protams, bandītu dziesmas,
tik sviestainas, ka nekādiem vārdiem neizstāstīt,
bet apmēram tā:

Neraudi, sirds mana, neraudi,
neplēs kartona dvēseli pušu,
mēs vēl satiksimies,
kad viņpus robežai būšu,

kad viņpus dzīvei būšu,
viņpus valsts muitnīcai,
mēs vēl redzēsimies,
kad tikšu līdz Viņņicai.

Mīļš man dzimtenes sauciens
gluži kā kokaīnšņauciens,
marta debesis drūmās
bez tevis, sirsniņ, bez tevis...

Pametīšu visu, kas ciests,
biznesu pārdošu, lai ir miers,
iziešu Donavas malā,
tur arī atdošu galus.
 

---
* Mostiska – pilsēta Ļvovas apgabalā, pie Polijas robežas.