Leons Briedis 
Übersetzer:in

auf Lyrikline: 6 Gedichte übersetzt

aus: katalanisch nach: lettisch

Original

Übersetzung

So de cornamusa a la dansa final

katalanisch | Salvador Espriu

En molta terra reposes els peus,
damunt la humida mort esdevens arbre.
Sense ja nom, ni cap fill, ni consol,
t’estimes, solitari, en cada mancament.

Et senyoregen ara vols d’ocells o paraules,
o ploren sols per tu amplíssims cels llunyans
la desolada pluja d’aquest últim hivern?
prop d’un riu pressentit, la teva gran foscor
preguntarà per ombres endins dels ulls cansats.

Sabem profundament com va cessant el ball
i se’ns torna judici i a poc a poc oblit.
Quietes branques! No duren al bosc silenciós
mans enlairades d’homes, vella remor de veus.

I tu mai no voldries deslliurar del perill
de la roda i el somni el teu àgil dolor.
Però de cop els braços són ordenats cimals
i les arrels se’t perden per la fangosa nit.

© Sebastià Bonet Espriu
El caminant i el mur, 1954
Audio production: Biblioteca Nacional de Catalunya

Dūdu skaņa beigu dejā

lettisch

Zemes dziļumos atdusas tavas kājas,
un nāves valgme tevi pārvērš par koku.
Būdams jau bez vārda, bērniem un mierinājuma,
tu, atrazdamies vienatnē, mīli pats sevi līdz ar
visiem saviem grēkiem.

Vai virs tevis šobrīd valda putnu klaigas vai vārdi,
vai arī tevi apraud vienīgi šīs pēdējās ziemas
nevaldāmā lietus tālie un neizmērojamie
padebeši?
Netālu no tikko atskāršamās upes, tava milzu
tumsa
tieksies izprasīt ēnu tavām nogurušajām acīm.

Mēs labi zinām, kā beidzas dejas,
pie mums atgriežas saprāts, un viss pamazām
aizmirstas.
Nešalciet vairs, zari! Mēmajā naktī īsu brīdi
slejas augšup cilvēku rokas, un drīz apklust arī
balsu vecīgā murdoņa.

Bet tu nekad negribēsi atsvabināt steidzīgās
cieš nas
no sapna briesmām un laika griežiem.
Taču tavas rokas pēkšņi pārvēršas par slaikiem
zariem,
un tavas saknes izzūd dubļainā naktī.

Translated by Leons Briedis. Darzs ar pieciem kokiem: Minerva, 2002.

Llibre dels morts

katalanisch | Salvador Espriu

Mira que passes sense saviesa
pel vell camí fressat, tan sols un cop,
i que la veu de sobte cridarà
el secret nom que porta en tu la mort.
No tornaràs. Recorda, no t’apartis,
mentre fas via, del que tan senzill
és d’estimar: aquest blat i la casa,
el blanc senyal de barca dins el mar,
el lent or de l’hivern ajaçat a les vinyes,
l’ombra d’un arbre damunt l’ample camp.
Oh, sobretot estima la sagrada
vida de l’arbre i la remor del vent
a les branques que s’alcen vers la llum!

© Sebastià Bonet Espriu
El caminant i el mur, 1954
Audio production: Biblioteca Nacional de Catalunya

Mirušo grāmata

lettisch

Rau, tu ej, pats to nezinot,
pa veco, iemīto ceļu tikai vienīgo reizi,
līdz tava balss piepeṧi izteiks
to noslēpumaino vārdu, ko tevī vieš nāve.
Tu nepārnāksi. Atminies, nevairies,
kamēr ej, no tā, ko tik viegli
mīlēt: šos kviešus un šo māju,
laivu balto iezīmi jūrā,
snaudošas ziemas seltu starp vīnkokiem
un koka ēnu virs plašiem laukiem.
Ak, un it īpaši tomēr mīli loka
svēto dzīvi un vēja šalkas
zaros, kas slejas pretī gaismai!

Translated by Leons Briedis. Darzs ar pieciem kokiem: Minerva, 2002.

Pel meu mirall, si vols, passen rares semblances

katalanisch | Salvador Espriu

Davant el meu últim mirall, en veure’m
sencer, malalt, potser acabat,
potser damnat, tan pàl lid,
vaig dir molt lentament clares paraules
belles, fràgils, altes, les més nobles
que trobava en la foscor del meu record.
Des de sempre, però, allí hi havia
grasses, molles, llefiscoses bèsties,
que dels racons venien fins als llavis,
a rosegar-me els mots mentre naixien:
no sents encara la remor profunda
de pergamí, d’ossos trencats, de vidre?
I al mirall, entretant, es reflectia
a poc a poc una perversa imatge,
el signe de la qual podràs entendre,
si fas també, com jo, l’estranya prova
d’esguardar el teu bon fons, quasevol hora,
tot intentant de nou una impossible,
inútil creació per la paraula.

© Sebastià Bonet Espriu
aus: El caminant i el mur
Audio production: Biblioteca Nacional de Catalunya

Manā spogulī, ja tu tā vēlies, atspoguļojas visai savādi radījumi

lettisch

Sava pēdējā spoguļa priekšā, ieraugot sevi visā
augumā
tik bālu, gandrīz vai beigtu, slimu,
varbūt pat notiesātu,
es lēnām izteicu skaidrus vārdus –
skaistus, trauslus, cēlus, visaugstsirdrīgākos,
kādus vien spēju sameklēt savas atmiņas tumsā.
Tur taču allaž mitinājās
vienīgi rupji, slapji un valkani radījumi,
kas no visām spraugām izlīda uz lūpam
sagrauzt piedzimstošos vārdus:
vai varbūt tu nedzirdi to dziļo,
salauzto kaulu, stikla un pergamenta murdoņu?
Tikām spogulī lēnām atainojās
kāds kroplīgs attēls,
kura jēgu tu izpratīsi,
ja izdarīsi to paṧu, ko es – ṧo savādo piepūli
saskatīt pašam sav dziļumā arī kaut ko labu, un
jebkurā laikā
vēltīgi radit šo pasauli ar vārda starpniecību.

Translated by Leons Briedis. Darzs ar pieciem kokiem: Minerva, 2002.

Una closa felicitat és ben bé del meu món

katalanisch | Salvador Espriu

Darrera aquesta porta visc,
però no sé
si en puc dir vida.

Quan al capvespre torno
del meu diari odi contra el pa
(no saps que tinc l'immensa
sort de vendre'm
a troços per una pulcra moneda
que arriba ja a valer
molt menys que res?),
deixo fora un vell abric, l'esperança,
i m'endinso pel camí dels ulls,
pel buit esglai on sento,
enllà, el meu Déu,
sempre enllà, més enllà de falsos
profetes i de rares culpes
i del vell neci emmaltatit per versos
disciplinats, com aquesta d'ara, amb pintes
de fosques marques que l'alè dels crítics
un dia aclarirà per a la meva vergonya.

Sí, em pots trobar, si goses,
darrera el glacial no-res d'aquesta
porta, aquí, on visc i sento
l'enyor i el crit de Déu i sóc,
amb els ocells nocturns de la meva solitud,
un home sense somnis en la meva solitud.

© Sebastià Bonet Espriu
aus: El caminant i el mur
Audio production: Biblioteca Nacional de Catalunya

Savrupa laime ir tik atbilstīga manai pasaulei

lettisch

Es mitinos aiz šīm durvīm,
vienīgi nezinu,
vai to var saukt par dzīvi.

Kad vakaros es pārnāku
no sava dienišķā naida pret maizi
(vai tad tu nezini, ka man lemts pats dižākais
liktenis izpārdoties
pa gabalam dēļ graša,
kurš jau tapis
daudz nevērtīgāks par neko?), –
es atstāju ārā savu noskrandušo mēteli, cerību,
un pa sava skatiena ceļu dodos pats sevī
cauri tām bezgala šausmām, kurās es mitinos,
aizvien tālāk, pie sava Dieva,
allaž aizvien tālāk un aizvien tālāk no viltus
praviešiem un neizprotamiem nogrēkojumiem,
un tā vecā stulbeņa, kurš sirgst ar apmātību kalt
disciplinētus pantus, līdzīgus šiem te, ar
neskaidru
iezīmju ieskrāpēm, kurām kritiķi, uzpūtuši dvašu,
kādreiz man par kaunu liks noskaidroties.
Jā, šeit tu mani uziesi, ja vien uzdrīkstēsies
ieskatīties
šai ledainajā nebūtibā, kas pastāv aiz šīm
durvīm, šeit, kur es mitinos un jūtu
Dieva ilgošanos un vaimanas, un esmu
viens pats līdz ar savas vientulības naktsputniem,
cilvēks bez sapņiem pats savā vientulībā.

Translated by Leons Briedis. Darzs ar pieciem kokiem: Minerva, 2002.

Amb música ho escoltaries potser millor

katalanisch | Salvador Espriu

Et diré sempre la veritat.
I si et parlo tan sovint de la meva
quotidiana, solitària mort,
i amb cruel accent carrego
aquesta única síl·laba
del meu petit saber,
és sols perquè m’agradaria que sentissis
dintre teu, ben endins, on acaba
el fred camí al teu darrer sepulcre,
com humilment, silenciós,
t’estimo.
Veus? El suau vent a l’herba,
i tu i jo, una dona i un home,
i tots els noms de tan fràgil bellesa,
i aquesta tarda per a nosaltres
potser immortal.
Però no vols endevinar mai als meus ulls
qui soc jo, com soc jo i ara m’omples
de buida, densa, sorollosa
argila de paraules,
fins a fer-ne un insalvable mur,
aquest curt pas
que ja del tot em separa
de tu.

© Sebastià Bonet Espriu
aus: El caminant i el mur
Audio production: Biblioteca Nacional de Catalunya

Mūzikas pavadībā tu mani varbūt sadzirdētu labāk

lettisch

Es tev allaž teikšu taisnību.
Un, ja es tev tik daudz stāstu par savu parasto
un vientuļo nāvi,
piešķirot nežēlīgu uzsvaru
šai vienīgajai manas
saprašanas mazumiņa zilbei, –
tad tikai vēlēdamies, lai tu sajustu
sevī, dziļi sevī, kur beidzas
tava galīgā kapa ledainais ceļš,
cik pazemīgi, cik klusi
es tevi mīlu.
Vai redzi? Maigs vējš zālē
un tu, un es, sieviete un vīrietis,
un vis tik trausla skaistuma vārdi,
un šis mūsu vakars
gandrīz vai nemirstīgs...
Taču tu nekad nevēlies uzminēt manās acīs,
kas es esmu un kāds es esmu, un šobrīd piepildi
mani
ar tukš u, ciešu un skaļu
vārdu māliem,
uzceļot no tiem neglābjamu mūri,
šo īso soli,
uzcelot no tiem neglābjamu mūri,
ṧo īso soli,
kurš mani jau pavisam šķir
no tevis. 

Translated by Leons Briedis. Darzs ar pieciem kokiem: Minerva, 2002.

Una vella resposta que t’haurà de servir

katalanisch | Salvador Espriu

Ara, rossí de lladres, poble meu Israel,
suportes que s'altivin servidors insolents,
quan els teus homes prínceps, envilits per la fam,
aprenen amb l'esquena les més subtils raons
de la força. Jo sento arribar molta nit
damunt la gran tristesa d'aquests rostres, i el cant
no s'endurà vells somnis de nobilíssim vol
en alta llibertat fins a palaus de llum.
Com heu gosat de sobte des de tan llot clamar
contra la sang que vessen només les vostres mans?
Sords a la veu que us cerca amb nom antic de fills,
esdeveniu per sempre ramat de mal pastor,
car, ja perduts els arbres, abandonant la llei,
us heu alçat morts ídols enfront del vostre Déu.

© Sebastià Bonet Espriu
aus: El caminant i el mur
Audio production: Biblioteca Nacional de Catalunya

Veca atbilde, kurai vajadzētu tev noderēt

lettisch

Šobrīd, laupītāju slaka, mana lzraēlas tauta,
tev jāpacieš, ka pārāki par citiem top
visbezkaunīgākie kalpi,
un tavi īstenie vīri, bada pazemoti,
ar zobenu rokā pūlas izprast pašas smalkākās
nojēgsmes. Es jūtu, ka nāk nebeidzama nakts
pāri šo seju milzu skumjām, un dziesma jau
vairs nespēs pacelt cildenā lidojumā senos
sapņus –
tai visaugstākajā brīvestībā pretī gaismas pilīm.
Kā gan jūs uzdrīkstējāties piepņi iekliegties no
tādiem dubļiem,
neraugoties uz asinīm, kuras izlej jūsu pašu
rokas?
Būdami kurli pret balsi, kura jūs meklē ar jūsu
dēlu seno vārdu,
jūs uz mūžiem tapsiet ļauna gana ganāmpulks,
jo, pazaudējot kokus un pametot bauslību,
jūs pacelsiet savus mirušos elkus iepretim paši
savam Dievam.

Translated by Leons Briedis. Darzs ar pieciem kokiem: Minerva, 2002.