Jānis Elsbergs 
Translator

on Lyrikline: 7 poems translated

from: الانجليزية, الأوكرانية to: اللاتفية

Original

Translation

Elegy

الانجليزية | Ilya Kaminsky

Yet I am. I exists. I has
a body,
When I see

my wife’s slender boyish legs
the roof
of my mouth goes dry.

She takes my toe
in her mouth.
Bites lightly.

How do we live on earth, Sonya?
If I could hear

you what would you say?
Your answer, Sonya!

Above all, beware
of sadness

On earth we can do
--can’t we?--

what we want.

© Ilya Kaminsky
Audio production: Literaturwerkstatt Berlin, 2013

Elēģija

اللاتفية

Un tomēr es ir. Es pastāv. Tam es
ir ķermenis;
redzot manas sievas

tvirtās zēniskās kājas,
aukslējas sakalst man mutē.

Viņa paņem manas kājas pirkstu
mutē.
Iekož mazliet.

Kā gan mums dzīvot uz Zemes, Soņa?
Ja vien es varētu tevi dzirdēt,

ko tu man teiktu?
Tavu atbildi, Soņa!

Visupirms
sargies no skumjām:

uz Zemes mēs taču varam darīt
— vai varam? —

ko gribam.

Atdzejojis Jānis Elsbergs

Револьвери і троянди

الأوكرانية | Serhij Zhadan

Ранньої осені на початку дев’яностих можна було померти
лише від вимовляння цих слів – рання осінь, ранні дев’яності,
кримінальна хроніка, в якій
караван фур їде з бундесу, через Польщу, на схід. В головній
машині сидить начальник охорони - молодий поляк
із армійським карабіном,
в чорній шкірянці,
в російському камуфляжі –
переганяє свої десять машин
через сонні мазурcькі озера.

І невідомо, що вони там везуть, за рахунок чого прориваються
через час, який перестав іти в цій частині їхньої вітчизни, невідомо,
чому він не спить, адже всі жінки з берлінських порножурналів
співають йому, співають –

спи, спи, командир, доки ти спиш,
доти триває твій спокій,
коли ти займаєшся сексом шрами твої починають світитись у темряві,
коли ти ламаєш хліб, ламаються небеса над озерами,
спи, спи, командир, всі помирають, всі народжуються,
всі переходять на інший берег свободи, смерть
надає одну перевагу – вона позбавляє тебе відповідальності за товар,
спи, спи, командир, такої ночі терпляче очікує кожна жінка,
шепочучи з острахом – ну що ж ти, спи, давай, спи, спи.
 
Дивись яка в нього темна кров – сказав один слідчий іншому –
це від утоми. Так ніби він не спав останні десять років. Ага, -
погодився той, - або спав погано. Схоже, їх розстрілювали впритул, - знову сказав перший, - спочатку закидали гранатами передню машину,
потім добили решту, тут закрита ділянка дороги, бачиш,
тут їх і чекали, я б теж так зробив, - сказав перший, - на їхньому місці.
Я колись так і зроблю.

І ось тепер для нього вже все припиниться –
                             кров’ю на карабіні, купленому в еміратах,
грубими нитками якогось хірургічного крою.
І тільки опери мовчки схиляться в запилених бушлатах,
і тільки патологоанатом із розумінням кивне головою.

І тільки мама заплаче де-небудь в районі Вроцлава
за сином, якого так рано завалили ці комуністи.
І журавлі над озерами розганятимуть потоки простору
м’язами, натренованими, як у професійних велосипедистів.

І навесні, щороку, повертаючись із Палестини,
вони оминатимуть ці чорні місця, що пахнуть паленими колесами,
оминатимуть розташовані вздовж ріки армійські частини,
оминатимуть усі озера з холодними плесами.

Оминатимуть ці повітряні коридори, де настільки щільне минуле,
що час зупиняється в ньому, ніби серце в покійнику,
і знаючи ту географію, яку вони перетнули,
ту економіку і ту політику,

я повторюю слідом за ними: спи, спи, кохана,
наше життя настільки довге, що ми
встигнемо знову зустрітись із тими, хто так рано від нас пішов,
спи, варто було всім чоловікам цього континенту відрубувати один
одному голови, аби ти зрештою могла пережити такий теплий грудень;
всі помирають, всі народжуються,
триматись тебе, це ніби дотримуватись правопису,
кінчати в тебе, це ніби кінчати жити,
така ось історія, таке минуле, схоже на картопляні поля,
до яких ти не маєш жодного-жодного стосунку.

© Published with permission by the author
from: Maradona
Kharkiv, Ukraine : Folio Publishers Ltd., 2007

Revolveri un rozes

اللاتفية

Deviņdesmito sākumā, agrā rudenī, varēja nomirt
no šo vārdu izrunāšanas vien – rudens sākums, deviņdesmito sākums,
veca kriminālhronika, kurā
fūru karavāna brauc no Doičlandes, cauri poļiem, uz austrumiem. Priekšējā
mašīnā sēž apsardzes priekšnieks – jauns polis
ar armijas karabīni,
melnā ādiniecē,
krievu maskēšanās tērpā –
dzen savas desmit fūres
gar miegainiem Mazūru ezeriem.

Un nav zināms, ko viņi tur ved un uz kā rēķina raujas
cauri laikam, kas ir pārstājis iet šajā viņu tēvzemes apgabalā, un nav zināms,
kāpēc viņš neguļ, ja jau visas Berlīnes pornožurnālu sievietes
dzied viņam, dzied –

Guli, komandier, guli, kamēr vēl guli,
kamēr vēl ir tev miers;
kad tu nodarbojies ar seksu, tavas rētas spīd istabā tumšā,
kad tu lauz maizi, lūst virs ezeriem debesis,
guli, komandier, guli, visi mirst, visi dzimst,
visi pāriet uz otru brīvības krastu, nāve
dod vienu priekšrocību – tā atbrīvo tevi no atbildības par preci,
guli, komandier, guli, tādā naktī katra sieviete pacietīgi gaida,
bažīgi čukstot – nu, ko tu, nu guli tak, guli.

Skaties, cik viņam tumšas asinis, – teica viens opers otram, –
tas no noguruma. It kā viņš nebūtu gulējis pēdējos desmit gadus. Aha, –
piekrita otrs, – vai arī gulējis ļoti slikti. Izskatās, ka šauts no tuvuma, – atkal
ierunājās pirmais, – no sākuma priekšējo mašīnu nomētāja ar granātām,
pēc tam apšāva pārējos, te nepārskatāms ceļa posms, redzi,
tur viņus sagaidīja, es arī viņu vietā tā būtu darījis, – teica pirmais. –
Kādu dienu izdarīšu ar.

Un, lūk, tagad viss viņam beidzies –
                                              ar asinīm uz karabīnes, pirktas arābu pusē,
ar rupjiem diegiem, gluži kā šuvē pēc operācijas.
Un tikai operi noputējušos bušlatos klusē,
un tikai patologanatoms krata galvu, zinot, kā bija.

Un tikai māte raudās kaut kur Vroclavas rajonā
par dēlu, kuru tik agri novākuši tie komunisti.
Un dzērves dzenās gaisa strāvas virs ezera sastingušā
ar muskuļiem, trenētiem kā sporta velosipēdistiem.

Un pavasarī, kad, gadu pēc gada, no Palestīnas tās atgriezīsies,
tad lidos apkārt tām melnajām vietām, kas smird pēc svilušiem riteņiem,
lidos apkārt pie upes izvietotajām armijas daļām,
lidos apkārt visiem stindzinošajiem ezeriem,

lidos apkārt tiem gaisa koridoriem, kur bijušais ir tik blīvs,
ka laiks tur pamirst kā mironī sirds,
un zinādams, kāda tā ģeogrāfija, kuru pārkāpa dzērves,
kāda tā politika, tā ekonomika ir,

es atkārtoju viņām līdzi: guli, mīļā, guli,
tik gara ir mūsu dzīve, ka mēs
atkal paspēsim tikties ar tiem, kas tik agri aizgājuši no mums,
guli, bija to vērts, lai visi šī kontinenta vīrieši apcērt cits
citam galvas, lai tu tomēr varētu pārdzīvot tik siltu decembri,
visi mirst, visi dzimst,
turēties pie tevis, tas ir kā turēties pie pareizrakstības,
beigt tevī, tas ir kā beigt dzīvot,
lūk, tāda vēsture, tāda pagātne, gluži kā kartupeļu lauki,
ar kuriem tev nav nekāda-nekāda sakara.

Atdzejojis Jānis Elsbergs
Satori: Interneta žurnāls, 8.09.2010.

Гриби Донбасу

الأوكرانية | Serhij Zhadan

Донбас навесні тоне в тумані, і сонце ховається за сопками.
Тому треба знати місця,
треба знати з ким домовлятися.

Це був робітник колишнього насосного цеху,
мужик, потріпаний алкоголізмом.
- Ми, - сказав при знайомстві, - робітники насосного цеху,
завжди вважались елітою пролетаріату, ага, елітою.
Свого часу, коли все полетіло к єбєням, багато хто
опустив руки. Лише не працівники
насосного цеху, лише не ми.
Ми тоді зібрали незалежні профспілки гірників,
захопили три корпуси колишнього комбінату
і почали вирощувати там гриби.

- Як гриби? – не повірив я.
- Так. Гриби Хотіли вирощувати кактуси з мескаліном, але у нас,
на Донбасі, кактуси не ростуть.

Знаєш, що головне, коли вирощуєш гриби?
Головне, щоб тебе перло, точно, друг – головне, щоб перло.
Нас – перло, повір мені, нас і зараз пре, можливо тому,
що ми все-таки еліта пролетаріату.  

Ну, і значить що – ми захопили три корпуси і висіяли наші гриби.
Ну, і там – радість праці, почуття ліктя,
сам знаєш – це п’янке відчуття трудових звершень.
А головне – всіх пре! Всіх пре і без грибів!

Проблеми почались уже за пару місяців. У нас тут серйозний
район, сам бачив, нещодавно спалили заправку,
причому – міліція  там усіх і накрила, вони навіть заправитись
не встигли, так хотіли її спалити.
І ось одна бригада вирішила на нас наїхати, вирішила забрати
наші гриби, ти уявляєш? Я думаю, на нашому місці будь-хто
прогнувся б, такий порядок – прогинаються всі,
кожен у міру свого соціального статусу.

Але ми зібрались і подумали – добре, гриби – це добре,
але справа не в грибах, і не в почутті ліктя,
і навіть не в насосному цеху, хоча це був аргумент.
Просто ми подумали – ось зараз зійдуть врожаї, виростуть
наші гриби, виростуть і, умовно кажучи, заколосяться,  
і що ми скажемо нашим дітям, як ми подивимось їм у вічі?
Просто є речі, за які ти маєш відповідати, від яких
ти не можеш просто так відмовитись.
Ось ти відповідаєш за свій пеніцилін,
а я відповідаю за свій.

Одним словом, забились просто на грибних плантаціях. Там ми
їх і повалили. І коли вони падали на теплі серця грибів,
ми думали –

Все, що ти робиш своїми руками, працює на тебе.
Все, що ти пропускаєш крізь власну совість, б’ється
в такт із твоїм серцебиттям.
Ми залишились на цій землі, щоби нашим дітям недалеко
було ходити на наші могили.
Це наш острів свободи,
розширена свідомість
сільського господарства.
Пеніцилін і Калашников – два символи боротьби,
Кастро Донбасу веде партизанів
крізь туманні грибні плантації
до Азовського моря.

- Знаєш, - сказав він мені, - вночі, коли всі засинають
і темні грунти всмоктують у себе туман,
я навіть уві сні відчуваю, як земля рухається навколо сонця,
я слухаю, слухаю як вони ростуть –

гриби Донбасу, нечутні химери ночі,
виходячи з пустоти, виростаючи з кам’яного вугілля,
доки серця стоять, ніби ліфти в нічних будинках,
гриби Донбасу ростуть, ростуть, не даючи померти
від туги усім зневіреним і пропащим,
тому що, чувак, доки ми разом,
доти є кому переривати цю землю,
знаходячи в її теплих нутрощах
чорний колір смерті,
чорний колір життя.

© Published with permission by the author
from: Maradona
Kharkiv, Ukraine : Folio Publishers Ltd., 2007

Donbasa sēnes

اللاتفية

Pavasarī Donbass slīgst miglā un saule slēpjas aiz sopkām.
Tāpēc ir jāzina vietas,
jāzina, ar ko sarunāt.

Tas bija vecā sūkņu ceha darbinieks,
alkoholisma nodeldēts vīrs.
"Mēs," viņš iepazīstoties teica, "sūkņu ceha strādnieki,
vienmēr esam skaitījušies proletariāta elite, jā, jā, elite.
Tajā laikā, kad viss gāja pa pieskari, daudzi
nolaida rokas. Tikai ne sūkņu ceha
darbinieki, tikai ne mēs.
Mēs toreiz savācām neatkarīgās kalnraču arodbiedrības,
dabūjām trīs vecā kombināta korpusus
un sākām tur audzēt sēnes."

"Sēnes?" es neticēju.
"Jā. Sēnes. Gribējām audzēt kaktusus ar meskalīnu, bet pie mums,
Donbasā, kaktusi neaug.

Zini, kas ir galvenais, kad audzē sēnes?
Galvenais ir, lai tev ieper, tieši tā, draugs, – galvenais, lai ieper.
Mums – iepēra, tici man, mums arī tagad ieper, iespējams, tāpēc
ka mēs tomēr esam proletariāta elite.

Nu, un tātad – mēs pievācām trīs korpusus un iesējām savas sēnes.
Nu, un tad – darba prieks, pleca sajūta,
pats zini – tā reibinošā darba sasniegumu sajūta.
Bet galvenais – visiem ieper! Visiem ieper arī bez sēnēm!

Problēmas sākās jau pēc pāris mēnešiem. Mums tur ir nopietns
rajons, pats redzēji, nesen nodedzināja benzīntanku,
turklāt – milicija turpat viņus arī savāca, viņi pat uzpildīties
nepaspēja, tā gribējās nodedzināt.
Un, lūk, viena brigāde sagribēja mums uzbraukt, nolēma pievākt
mūsu sēnes, iedomājies? Man liekas, mūsu vietā katrs būtu
salūzis, tāda ir kārtība – visi lūst,
katrs atbilstoši savam sociālajam statusam.

Bet mēs sanācām kopā un padomājām – labi, sēnes – tas ir labi,
bet runa jau nav par sēnēm un pleca sajūtu,
un pat ne par sūkņu cehu, lai gan tas bija arguments.
Vienkārši, mēs padomājām – lūk, tagad sadīgs raža, izaugs
mūsu sēnes, izaugs un, tēlaini izsakoties, savārpos,
un ko mēs teiksim saviem bērniem, kā skatīsimies tiem acīs?
Vienkārši, ir lietas, par kurām tev ir jāatbild, no kurām
tu tā vienkārši nevari atteikties.
Lūk, tu atbildi par savu penicilīnu,
bet es atbildu par savējo.

Vārdu sakot, tesāmies turpat sēņu plantācijās. Tur mēs
viņus arī novācām. Un, kad viņi krita uz siltajām sēņu sirdīm,
mēs domājām –

Viss, ko tu dari ar savām rokām, strādā tavā labā.
Viss, ko tu izlaid caur savu sirdsapziņu, sitas
vienā ritmā ar tavu sirdi.
Mēs palikām šajā zemē, lai mūsu bērniem nebūtu
tālu jāiet uz mūsu kapiem.
Tā ir mūsu brīvības sala,
lauksaimniecības
paplašinātā apziņa.
Penicilīns un Kalašņikovs – divi cīņas simboli,
Donbasa Kastro ved partizānus
caur miglainām sēņu plantācijām
uz Azovas jūru.

Zini, – viņš man teica, – naktī, kad visi aizmieg
un tumšās zemes iesūc sevī miglu,
es pat miegā jūtu, kā zeme griežas ap sauli,
es klausos, klausos, kā viņas aug –

Donbasa sēnes, nedzirdamās nakts himēras,
dīgstot no tukšuma, izaugot no akmeņoglēm,
kamēr sirdis stāv kā lifti naksnīgās mājās,
Donbasa sēnes aug, aug, neļaujot nomirt
no skumjām visiem ticību zaudējušiem un pazudušiem,
tāpēc ka, vecīt, kamēr mēs esam kopā,
ir kāds, kas uzraks šo zemi,
atrodot tās siltajās iekšās
melno nāves krāsu,
melno dzīvības krāsu.


Лукойл

الأوكرانية | Serhij Zhadan

Коли приходить великдень і небо стає прихильнішим до нас,
і всі напружуються - мовляв, великдень, аякже,
тоді в землі починають перевертатись покійники,
розбиваючи ліктями холодну глину.
Мені доводилось ховати друзів,
я знаю, як воно – закопувати своїх друзів,
мов собака кістку,
чекаючи, коли небо
                                  стане до тебе прихильнішим.

І є такі соціальні групи,
для яких подібні ритуали особливо важливі,
я маю на увазі, насамперед, середній бізнес.
Всім доводилось бачити
який смуток охоплює цих регіональних
представників російських нафтових компаній,
коли вони з‘їжджаються на безмежні
цвинтарні поля, аби закопати
ще одного брата з відстреленими легенями;

всім доводилось чути тверде биття сердець,
коли вони стоять біля домовини
і витирають скупі сльози й соплі об своє
дольче й габана,
і хуячать геннесі
                            з одноразового
                                                     посуду.

Ось так, Коля, - говорять, - ось тобі й відкат.
На безмежних полях офшору
ми, як дикі гуси восени, падаємо в холодні
плеса забуття, зі шротом у печінці.

То як, - радяться, - ми
спорядимо нашого брата
в його довгий шлях
до осяйної Валгали Лукойлу?
Хто буде супроводжувати його
в темних печерах чистилища?

Тьолки, - говорять усі, - тьолки,
йому потрібні будуть тьолки,
хороші тьолки,
дорогі й без шкідливих звичок,
вони будуть гріти його взимку,
вони студитимуть йому кров навесні,
ліворуч від нього буде лежати платинова блондинка,
і праворуч від нього буде лежати платинова блондинка,
так, щоби він навіть не помітив, що вже помер.

Ох, ця смерть - територія, де не ходять
                                                                 наші кредитки.
Смерть - територія нафти,
                                           хай вона омиє його гріхи.
Ми покладемо йому до ніг зброю і золото,
хутра і тонко помелений перець.
В ліву руку ми вкладемо йому останню нокіа,
в праву руку - грамотну ладанку з Єрусалиму.
Але головне - тьолки,
дві тьолки, головне - дві платинові тьолки.
Так, це головне, - погоджуються всі.
Головне, - погоджуються тьолки.
Головне-головне, - підтакує Коля зі своєї домовини.

На великдень ми всі такі сентиментальні.
Стоїмо, чекаємо, коли мертві
встануть і вийдуть до нас із потойбіччя.
Ніколи так не цікавишся смертю,
як ховаючи друзів.

Коли вони третій день чатують
під дверима моргу, він зранку третього дня,
долає, зрештою, смертю смерть, і виходить
до них із крематорію, бачить,
що всі вони знесилено сплять,
після триденного забуху,
лежать просто серед трави,
в обриганих
дольче й габана.

І тоді він тихо,
                        щоби не розбудити,
забирає в одного з них
підзарядку для нокіа,
і повертається
в пекло
до своїх
блондинок.

© Published with permission by the author
from: Maradona
Kharkiv, Ukraine : Folio Publishers Ltd., 2007

Lukoil

اللاتفية

Kad pienāk Lieldienas un debesis kļūst pret mums žēlīgākas,
un visi iespringst – Lieldienas tomēr, un tā, –
zemē tad sāk grozīties miroņi,
šķaidot ar elkoņiem aukstos mālus.
Man ir nācies apglabāt draugus,
es zinu, kā tas ir – aprakt savu draugu,
kā sunim kaulu,
gaidot, kad debesis
                                         kļūs pret tevi žēlīgākas.

Un ir tādas sociālas grupas,
kurām ir īpaši svarīgi šamējie rituāli,
es ar to domāju visupirms vidēja mēroga biznesu.
Visiem ir nācies redzēt,
kādas skumjas pārņem šos Krievijas
naftas kompāniju reģionālos pārstāvjus,
kad viņi sabrauc bezgalīgajos
kapsētas plašumos aprakt
vēl vienu brāli ar cauršautām plaušām;

visiem ir nācies dzirdēt spēcīgos siržu pukstus,
kad viņi stāv pie kapa
un noslauka skopās asaras un puņķus savos
dolče un gabāna,
un tempj henesī
                             no vienreizējiem
                                                               traukiem.

Tā, lūk, Koļa, – viņi runā, – cauri nu ir ar tevi.
Bezgalīgajos ofšora laukos
mēs, kā meža zosis rudenī, krītam saltajos
aizmirstības klajos ar skrotīm aknās.

Kā gan, – viņi apspriežas, – uzposīsim
mūsu brāli
tālajam ceļam
līdz zaigojošajai Lukoila Valhallai?
Kas viņu pavadīs
tumšajās šķīstītavas alās?

Beibes, – visi saka, – beibes,
viņam vajadzēs beibes,
labas beibes,
dārgas un bez kaitīgiem ieradumiem,
viņas sildīs mūsu brāli ziemā,
atveldzēs viņa asinis pavasarī,
pa kreisi no viņa gulēs platīnblonda beibe,
un pa labi no viņa gulēs platīnblonda beibe,
tā, lai viņš ij nepamanītu, ka jau miris.

Ak, šī nāve – teritorija, kur nepieņem
                                                                 mūsu kreģitkas.
Nāve ir naftas teritorija,
                                    lai nafta nomazgā viņa grēkus.
Mēs noliksim viņam pie kājām ieroci un zeltu,
kažokādas un smalki samaltus piparus.
Kreisajā rokā ieliksim viņam jaunāko nokiju,
labajā – pareizu ladanku no Jeruzalemes.
Bet galvenais – beibes,
divas beibes, galvenais – divas platīna beibes.
Jā, tas ir galvenais, – visi piekrīt.
Galvenais, – piekrīt beibes.
Galvenais, galvenais, – piebalso Koļa no zārka.

Uz Lieldienām mēs visi tādi sentimentāli.
Stāvam, gaidām, kad mirušie
celsies un iznāks pie mums no viņpasaules.
Nekad tik ļoti neinteresējies par nāvi,
kā apglabājot draugus.

Kad viņi trešo dienu dežūrē
pie morga durvīm, viņš trešās dienas rītā
beidzot nāvi pārvar ar nāvi un iznāk
no krematorijas pie draugiem, un ierauga –
viņi visi bezspēkā guļ
pēc trīsdienu plosta,
vienkārši vāļājas zālē
novemtos
dolče un gabāna.

Un tad viņš klusi,
                                  lai nepamodinātu,
savāc vienam no viņiem
nokijas lādētāju
un atgriežas
ellē
pie savām
blondīnēm.


Mercedes-Benz

الأوكرانية | Serhij Zhadan

Глибока ніч стояла над нами,
і зорі світили нам із піднебесся.
І ось саме цієї глибокої ночі
ми вибирались із бундесу.

І коли така ніч і нікого навколо,
і по радіо всі говорять лише польською мовою,
на крайняк - німецькою,
завжди згадуєш усіх рідних і близьких.

Ось і я згадував собі, згадував, і не міг згадати.
Як же так, думав, все життя – як оце
польське радіо: жодної тобі поваги до православних,
демократія, думав я, їбав я таку демократію.

Що приховувала ця ніч? З чого все почалось?
Партнери в Берліні, стрілки під російською синагогою,
нормальний курс, гарантія на пів року
з правом продовження.

І оця ось жінка, ці ночі, повні вогню,
готель, в якому вона працювала,
і я шепотів їй – Натаха, твоє серце зараз у моїх руках,
я відчуваю, яке воно ніжне й гаряче,
і вона сміялась, відводячи очі – придурок, ну це ж не серце,
це силікон, відпусти його, це зовсім не серце, серце у мене тверде і холодне,
таке як хокейні шайби.

І ось ми разом вибирались із бундесу, з її документами і моїми боргами,
наче Марія і Йосип на двох віслюках,
купуючи на заправках лише найнеобхідніше –
консерви і презервативи.

Вже десь під Варшавою, коли і консерви не лізли,
і радіо глохло від утоми, я почав засинати,
підіймаючись у піднебесся.
І тоді на трасі з’явився мотель.
Вона його помітила першою.
Першою вона до нього і увійшла.

Натаха, просив я її, тільки не радіо, лише
пару годин, Натаха, дай охолонути своєму силікону,
вимкни на хуй це радіо «Марія», що ти хочеш почути?
Які новини можуть бути у католиків?
В них немає новин з часу останнього хрестового походу.
Дай відпочити своєму серцю, шепотів я, дістаючи
свої пилки і ножиці,
дай йому відпочити.

За дві години, прокинувшись, витягнув її з душу і переніс
до машини. Ну, думаю, справді – не ховати ж її до багажника, тупо якось:
кохану жінку совати в багажник, хай уже сидить поруч зі мною,
доїду до Мостиська – поховаю по-людськи.

І вже на самому кордоні, не знаю, що зі мною трапилось,
ранок був холодний і свіжий, і я
на якусь мить відійшов собі відлити.

І саме тоді вони й випасли наш мерседес –
троє берлінських знайомих, котрі йшли по сліду, винюхували нас
серед темних доріг, тепер стояли біля машини і говорили –
тихо, говорили один до одного, тьолка спить, він десь поруч, тихо,
не розбудіть тьолку,
не розбудіть тьолку.

Що такий смурний, братішка, - запитав український таксист,
вже на виїзді з Мостиська, - що за діла? А що я міг йому сказати?
Я ніби пілот Люфтваффе,
так ніби юнкерс мій підбили а сам я встиг вистрибнути.
Мені б тішитись, а я стою посеред лісу,
і лише повторюю: блядь, ну звідки тут стільки
білоруських партизанів?

Ну що, далі водій почав співати,
ясна річ - бандитські пісні,
такі поморочені, що їх жодними словами не перекажеш,
але приблизно таке:

не плач, моє серце, не плач,
не муч душу свою картонну,
ми ще зустрінемось
з того боку кордону.

з того боку життя,
з того боку державної митниці.
ми ще побачимось
де-небудь в районі Вінниці.

я люблю цю країну
навіть без кокаїну,
небо це березневе,
без тебе, серце, без тебе.

кину все, що виніс,
перепродам свій бізнес,
вийду на берег Дунаю,
там і сконаю.

© Published with permission by the author
from: Maradona
Kharkiv, Ukraine : Folio Publishers Ltd., 2007

Mercedes-Benz

اللاتفية

Dziļa nakts pletās ap mums
un zvaigznes debesīs spīguļoja,
un šajā dziļajā naktī mēs
no Doičlandes tināmies projām.

Kad ir tāda nakts un apkārt neviena nav,
un pa radio visi tikai poliski runā
vai, labākā gadienā, vāciski,
tu noteikti atceries visus radus un tuviniekus.

Lūk, arī es mēģināju, mēģināju, bet nevarēju atcerēties.
Kā tad tā, es domāju, visa dzīve – kā šitas
poļu radio: nekādas cieņas pret pareizticīgiem,
demokrātija, domāju es, dirsā es tādu demokrātiju.

Ko slēpa šī nakts? Ar ko tas viss sākās?
Partneri Berlīnē, strelkas pie krievu sinagogas,
normāls kurss, pusgada garantija
ar tiesībām pagarināt.

Un, lūk, šī sieviete, ugunīgās naktis,
viesnīca, kur viņa strādāja.
Un es viņai čukstēju: Nataha, tava sirds tagad ir manās rokās,
es jūtu, cik tā ir maiga un karsta.
Un viņa smējās, novēršot skatu – dumiķi, tā tak nav sirds,
tas ir silikons, laid vaļā, tā nemaz nav sirds, sirds man ir cieta un auksta
kā hokeja ripa.

Un, lūk, mēs kopā bēgām no Doičlandes, ar viņas dokumentiem, maniem parādiem,
kā Marija un Jāzeps uz diviem ēzeļiem,
benzīntankos pērkot tikai visvajadzīgāko –
konservus un prezervatīvus.

Un jau pie Varšavas, kad konservi vairs nelīda iekšā
un sprāga nost nomocītais radio, es sāku migt ciet,
sāku pret debesīm celties.
Un tad uz trases iznira motelis.
Viņa pirmā to pamanīja,
pirmā iegāja iekšā.

Nataha, es lūdzu viņu, tikai ne radio, tikai
pāris stundas, Nataha, ļauj atdzist savam silikonam,
izslēdz šito radio "Marija" nahuj; ko tu tur gribi izdzirdēt?
Kādi katoļiem var būt jaunumi?
Nav viņiem nekādu jaunumu kopš beigušies krusta kari.
Ļauj atpūsties savai sirdij, – es čukstēju, velkot ārā
savus zāģus un šķēres,
ļauj tai atpūsties.

Pamodies pēc divām stundām, es savācu viņas dvēseli un aiznesu
uz mašīnu. Domāju, nu, tiešām, – neslēpšu tak viņu bagāžniekā, stulbi kaut kā
bāzt mīļoto sievieti bagāžniekā; lai sēž man blakus,
tikšu līdz Mostiskai * – apglabāšu cilvēciski.

Un jau pie pašas robežas, nezinu, kā tas gadījās,
rīts bija vēss un spirgts, un es
uz mirklīti aizgāju atliet.

Un tieši tad, kad es aizgāju, viņi sadzina rokā mūsējo Mersedesu –
trīs Berlīnes paziņas, kas brauca pa pēdām un meklēja mūs
pa tumšiem ceļiem, tagad stāvēja pie mašīnas un runājās –
klusu, viņi teica cits citam, beibe guļ, viņš tepat kaut kur ir, klusu,
nepamodiniet beibi,
nepamodiniet beibi.

Ko tu tik drūms, vecīt, – apjautājās ukraiņu taksists,
kad izbraucām no Mostiskas, – kas lēcies? – Un ko es viņam varēju pateikt?
Biju gluži kā Luftvafes pilots,
it kā mans Junkerss būtu notriekts, bet es būtu paspējis izlekt.
Man būtu jāpriecājas, bet es stāvu meža vidū
un tikai atkārtoju: bļaģ, nu kur te tik daudz
baltkrievu partizānu?

Nu, ko, pēc tam vadītājs sāka dziedāt,
protams, bandītu dziesmas,
tik sviestainas, ka nekādiem vārdiem neizstāstīt,
bet apmēram tā:

Neraudi, sirds mana, neraudi,
neplēs kartona dvēseli pušu,
mēs vēl satiksimies,
kad viņpus robežai būšu,

kad viņpus dzīvei būšu,
viņpus valsts muitnīcai,
mēs vēl redzēsimies,
kad tikšu līdz Viņņicai.

Mīļš man dzimtenes sauciens
gluži kā kokaīnšņauciens,
marta debesis drūmās
bez tevis, sirsniņ, bez tevis...

Pametīšu visu, kas ciests,
biznesu pārdošu, lai ir miers,
iziešu Donavas malā,
tur arī atdošu galus.
 

---
* Mostiska – pilsēta Ļvovas apgabalā, pie Polijas robežas.


Big Gangsta Party

الأوكرانية | Serhij Zhadan

Харків, 94-й рік. Напружена
криміногенна ситуація. В місті діє
злочинне угруповання, яке бомбить обмінки,
на державному радіо їх називають „групою зухвалих молодиків”;
і ось ця група зухвалих молодиків
довго пасе оптову обмінку в центрі,
пасе-пасе і врешті випасає,
що в омбінці
зараз лежить кілька мішків бабла -
брезентові мішки з баблом,
котрі до завтра ніхто не буде вивозити.
Тоді вони святково одягаються
і їдуть бомбити
обмінку.

А обмінка знаходиться в самому
центрі; вони ще пропускають напханий
народом трамвай і аж тоді йдуть
бомбити
свою
обмінку.

А там їм ніхто, виявляється, не радий,
тим більше - коли вони починають забирати
мішки з баблом.

І ось ти ідеш містом, сонячним боком вулиці,
і в тебе все погано - ні грошей, ні роботи, ні соціальних перспектив,
і тут раптом із обмінки вибігають
молодики в святкових спортивних костюмах і біжать
до бехи, наче біатлоністи, що залишили далеко
позаду всіх претендентів на оптове бабло.

Але що можна робити у Харкові, в 94-му році,
з мішком бабла? Його можна здати в оптову обмінку.
Але там вони вже всіх перестріляли. Отож вони
вирулюють під колесами трамваю
і мчать в нікуди.

Але за пару кварталів звідси
є затишний кабак із кокаїном,
котрий називається „Елітний клуб „Карамболь””.
І вони їдуть просто туди і починають розплачуватись
баблом, на якому ще не висохла кров інкасаторів.

І що, і їм приносять їхнє відро кокаїну,
і доки вони схиляються над ним, мов піхотинці над
піхотною міною, убоп по своїх каналах пробиває їхню беху
і починає штурмувати елітний клуб „Карамболь”.

І ось ти йдеш собі,
дивлячиь,
як над
трамвайними дротами
підіймаються інкасаторські душі, і все, що тобі хочеться -
це просто нормально потрахатись, хоч раз, хоч раз у житті,
навіть чорт із ними - із соціальними гарантяіми,
чорт із нею - з роботою,
хоча б раз, хоча б аби з ким!
І тут тобі раптом до ніг
починають викидати тіла молодих біатлоністів,
і в кожного з них на грудях лейбл адідасу,
мов прострелене серце, так ніби ця команда біатлоністів
потрапила під перехресний вогонь свого дублю.

Невидимі й незбагненні
наші з тобою голоси підіймаються в космос.
Скільки тьмяних, солодких натяків
залишили нам у спадок духи любові.
Краще героїчна смерть, аніж холодна старість.
Спи спокійно, товаришу по боротьбі,
я доношу твій найк,
я поверну борги,
я буду користуватись твоєю трубою,
відповідаючи на дзвінки,
і коли задзвонять твої батьки,
я скажу, що ти ненадовго відійшов,
але незабаром повернешся,
і тоді вони заплатять за все.

from: Maradona
Kharkiv, Ukraine : Folio Publishers Ltd., 2007

Big Gangsta Party

اللاتفية

Harkova, 94. gads. Saspringta
kriminogēnā situācija. Pilsētā darbojas
noziedzīgs grupējums – ņem priekšā valūtas punktus,
valsts radio viņus sauc par "nekaunīgu dauzoņu grupu";
un, lūk, šī nekaunīgo dauzoņu grupa
ilgi gana maiņas punktu, vairumnieku, centrā,
gana, gana un beidzot noskaidro,
ka maiņas punktā
patlaban stāv vairāki maisi ar piķi –
brezenta maisi ar piķi,
kurus līdz rītam neviens nevedīs prom.
Tad viņi saģērbjas kā uz svētkiem
un dodas ņemt
maiņas punktu.

Bet maiņas punkts atrodas pašā
centrā; viņi vēl palaiž garām tramvaju,
pārpildītu, un tikai tad iet
ņemt priekšā
savu
maiņas punktu.

Bet tur par viņiem neviens, izrādās, nepriecājas,
sevišķi tad, kad viņi grābj ciet
maisus ar piķi.

Un, lūk, tu ej pa pilsētu, saulainajā ielas pusē,
un viss tev ir slikti – ne naudas, ne darba, ne sociālu perspektīvu,
bet tad uzreiz no valūtas punkta izskrien
dauzoņas svētku treniņtērpos un jož
uz bembi, gluži kā biatlonisti, kas atstājuši tālu aiz sevis
visus pretendentus uz piķi vairumā.

Bet ko gan var darīt Harkovā, 94. gadā,
ar maisu piķa? To var nodot maiņas vairumniekā.
Bet tur viņi visus jau apšāva. Tad nu dauzoņas
izstūrē tramvajam gar purnu
un drāžas, kur deguns rāda.

Bet pāris kvartālus tālāk
ir mājīgs krogs, kur tirgo kokaīnu,
saucas "Elites klubs Karambola".
Un viņi dodas tieši uz turieni un sāk norēķināties
ar piķi, uz kura vēl nav nožuvušas inkasatoru asinis.

Un ko, viņiem atnes arī spaini ar kokaīnu,
un, kamēr viņi liecas pār to kā kājnieki pār
kājnieku mīnu, onaps pa saviem kanāliem sadzenā viņējo bembi
un sāk šturmēt elites klubu Karambola.

Un, lūk, tu ej savā nodabā,
skatīdamies,
kā virs
tramvaju vadiem
ceļas inkasatoru dvēseles, un viss, ko tu vēlies, ir –
vienkārši, normāli nodrāzties, kaut reizi, kaut reizi dzīvē,
un piekāst to visu – sociālās garantijas,
pat darbu piekāst, bet –
kaut reizi, vienalga ar ko!
Un tad pēkšņi pie tavām kājām
sāk mest jaunu biatlonistu līķus,
un katram no viņiem uz krūtīm ir Adidas leibls
kā cauršauta sirds, tā, it kā šī biatlonistu komanda
būtu tikusi pati savas distances krustugunī.

Neredzamas un neizdibināmas,
mana un tava balss paceļas kosmosā.
Cik daudz miglainu, saldu mājienu
mīlas gari mums atstājuši.
Labāk varoņa nāve nekā ledains vecums.
Dusi mierīgi, cīņubiedr,
es nonēsāšu tavu naiku,
es atdošu parādus,
es atbildēšu uz zvaniem
pa tavu trubu,
un, kad piezvanīs tavi vecāki,
teikšu, ka izgājis esi uz mirkli
un drīz būsi atpakaļ,
un tad viņi samaksās par visu.


Прощання слов‘янки

الأوكرانية | Serhij Zhadan

Скільки доводилось бачити даунів,
але таких навіть я не бачив -
один у футболці Звоніміра Бобана,
інший - у футболці Бобана Марковіча,
така собі збірна Югославії з клоунади.

Ага, і ось вони сідають до вагону і відразу
дістають карти і починають грати на гроші.
А грошей ні в того ні в іншого немає.
Але чорта з два, - думає Звонімір Бобан, - зараз
я роздягну цього клоуна, - думає він
про Бобана Марковіча, - зараз
я виб’ю
з нього
все гівно.

І Звонімір Бобан говорить Бобану Марковічу, - братіку,
братішка, нам головне, аби нас не зсадили до Відня, бо вже у Відні
все буде до наших послуг, і шенген упаде нам до рук,
мов перестигла груша. Проститутки, братіку, витиратимуть
нам кросівки
своїми косами,
ми в’їдемо з боку Братислави, на віслюках,
як два Ісуса,
ти і я, братіку,
ти і я.

Ага, - відповідає Звоніміру Бобану Бобан
Марковіч, - аякже: як два Ісуса,
виб’ємо з цього міста все гівно, перехопимо в цих йобаних
українців ринок крадених мобільних телефонів.
Ти лише уяви, братішка, скільки у
світі загадок і таємниць, скільки борделів
і крадених телефонів:
нам життя не стане, аби об’їхати наші угіддя
на віслюках.

А той йому і відповідає: стане, братіку, стане,
життя розтягується, мов баян, я буду
тягнути його в один бік,
а ти - в інший.

І ось вони їдуть, закинувши
нагору чорну валізу,
в якій лежить, складена вдвоє, їхня
велика слов’янська ідея,
і ця їхня велика слов’янська ідея -
акробатка з женевського цирку,
дівчинка, яку вони склали вдвоє і запакували до валізи,
час від часу
витягуючи її назовні
й ділячись із нею хлібом і ракією.

Головне - довезти слов’янську ідею до Відня,
в’їхати в місто
на чолі автоколони прочан.
У світі стільки незайманих душ,
стільки нескорених протестантів
і некрадених мобільних телефонів,
що лише встигай розтягувати
це життя.

Ну що, далі вони починають співати,
зрозуміло - балканські пісні,
такі безкінечні, що їх навіть своїми словами не перекажеш,
але приблизно таке:

Коли сонце стає над Балканами
і першим своїм промінням торкається хвиль Дунаю,
вони - хвилі Дунаю - починають підсвічуватись,
ніби на дні лежать золоті червінці,
і тоді хоробрі солдати сербської гвардії
стрибають у Дунай, разом зі своїми рушницями,
аби дістати золоті червінці для дівчат
з портових кварталів;
так вони й тонуть - разом зі своїми рушницями,
і хвилі Дунаю волочуть їх піщаним
дном у напрямку моря,
і від їхніх темних-темних мундирів
море називається Чорним.

© Published with permission by the author
from: Maradona
Kharkiv, Ukraine: Folio Publishers Ltd., 2007

Slāvietes atvadīšanās

اللاتفية

Ir visādus gadījies redzēt dauņus,
bet tādi vēl nebija manīti –
viens Zvonimira Bobana kreklā,
otrs – Bobana Markoviča,
baigākā Dienvidslāvijas futbola izlase, klauni tādi.

Nuja, un, lūk, tiklīdz viņi vagonā iekšā, uzreiz
kārtis rokā un sāk spēlēt uz naudu.
Bet naudas nav ne vienam, ne otram.
Velns viņu rāvis, – domā Zvonimirs Bobans, – tagad
apkāsīšu to ākstu, – domā viņš
par Bobanu Markoviču, – tagad
paliks
viņš man
ar pliku dirsu.

Un Zvonimirs Bobans saka Bobanam Markovičam, – bračka,
brālīt, mums galvenais, lai neizsēdina līdz Vīnei, un tad jau Vīnē
viss būs mūsu rīcībā, un Šengena iekritīs mums klēpī
kā gatavs bumbieris. Prostitūtas, bračiņ, ar savām bizēm
mums krosenes
slaucīs,
mēs iejāsim no Bratislavas puses uz ēzeļiem
kā divi Jēziņi,
tu un es, bračka,
tu un es.

Aha, – Zvonimiram Bobanam atbild Bobans
Markovičs, – protams: kā divi Jēziņi,
izsitīsim šito pilsētu pa tīro, pievāksim jobaniem
ukraiņiem sperto mobiļņiku tirgu.
Tu tikai iedomājies, bračiņ, cik
pasaulē mīklu un noslēpumu, cik maukumāju
un zagtu telefonu:
dzīve par īsu, lai visas vietas
uz ēzeļiem apbraukātu.

Bet tas viņam atbild: beidz, bračka, nevajag,
dzīve stiepjas kā bajāns,
es vilkšu uz vienu pusi,
tu – uz otru.

Un tā viņi brauc, uzmetuši
uz plaukta melno čemodānu,
kur guļ, pārlocīta uz pusēm, viņu
lielā slāvu ideja,
un šī viņu lielā slāvu ideja
ir Ženēvas cirka akrobāte,
meitene, kuru viņi pārlocīja uz pusēm un ielika čemodānā,
laiku pa laikam
izvelkot viņu ārā,
daloties ar viņu maizē un rakijā.

Galvenais – aizvest slāvu ideju līdz Vīnei,
iebraukt pilsētā
svētceļnieku autokolonnas galvgalī.
Pasaulē ir tik daudz dvēseļu jaunavīgu,
mobilo nenozagtu,
spēj tik izstiept
šo dzīvi.

Nu, ko, un tad viņi sāk dziedāt,
dabiski – Balkānu dziesmas,
tik garas, garas, ka pat saviem vārdiem nav iespējams pārstāstīt,
bet apmēram tā:

Kad saule lēc pār Balkāniem
un pirmajiem stariem pieskaras Donavas viļņiem,
tie – Donavas viļņi – sāk iegaismoties,
it kā dibenā gulētu zelta dukāti,
un tad serbu gvardes drosmīgie zaldāti
lec ar visām šautenēm Donavā –
sadabūt tos zelta dukātus meičām
no ostas kvartāliem;
tā viņi arī noslīkst – ar visām šautenēm,
un Donavas viļņi pa smilšaino dibenu
velk viņus uz jūras pusi,
un viņu tumšo, tumšo mundieru dēļ
jūru dēvē par Melno.