Guntars Godiņš 

Translator

prasu ierēdnim sistēmas analītiķim kad prom devās pēdējā

pajūgu rinda cauri šejienei uz bābeli citur pasaulē pret cilvēkiem ir

laipni un atklāti bet šeit viena un tā pati karaspēka birokrātija

vārdu veidošana baidīšanās no atbildības laikam nav jēgas garāk skaidrot

mūsdienu politikai māj nošņurcis karogs uz kura ir uzrakstīta traumas politika

divas figūras mušhušu gara galva starp ragiem naudas paka ikkatrs redz ko viņam

dervišs dervišs tu neizlokies tev nevajag prāta piezīmju atbiras naudas paku 

atpūtu maķedonijā daiļgriezumu atgādinājumu no pagājušā gadsimta

citur daudz pētnieku ir norādījuši ka turpinās izgāšanās un nepatīkamā 

sabiedrībā dzīvošana sistēmas analītiķiem aizsardzības ministrijas ierēdņiem 

izraisa apātiju alkohols atbildība tizlā gadsimta priekšā kādam liek risināt bumba atsitas smagie metāli mājas teātris privātpersonas atbildības mazais baltais buda ģipsis un stieple 

teātra mākslas atbaidošais brīnums izpleš rīta godīguma necaurspīdīgo 

membrānu gaiss nesmilkst vējš nevaid tikai cilvēki rūsē un čīkst

kļava klausās gruntsūdens pieraksta plaušu karsonim ir bail stroncija priekšā

mālam silto pirkstu aizslietnim pretī dvēseles gaisam stumjošie patskaņi nāve elektra

sabiedriskā dzīve Berlīne apātija ekoloģiskā bojāeja man ir tikpat sveša kā

tie dzimumorgāni stara gaismā starp divām taktīm bits ir bākas sapņa politika

sapņa politique un peuple un règne manī ir daudz ticību helischrysum atveseļojošo 

aromu smērēju to eļļu ūsās svarīgi ir būt godīgam ibumetīns xanax ibumetīns

vienpadsmit tagad drūmi skatās fotons elektrons elektra smagā metāla durvis

ļoti maza istaba mīksts paklājs gramofons silta pavarda priekšā sēž arhitekts

viņa fotonu armāda glāsta elektru vilkvalodas žurkas ir laukā televizors

vienmēr ir atvērts šeit arī ir daba stāv kaila manā priekšā kā objekts

grīda griežas vai tie ir griesti manī neaug augi esmu konservs

helichrysum helios hermafrodīts hephaistos āmurs homo homo homo

esmu konservhomo erektus ar konservatīvu pasaules uzskatu man patīk nēģeri

tie griesti ir no stikla kāpēc jūs dejojat man tik tuvu kāpēc man ir jādzer ūdens

nē es negribu smēķēt labi dod šurp jā man ir karsti es novilkšu kreklu turpinās izgāšanās neiedziļinās mana apātija gara galva starp ragiem acis ir divi diski discobolus vecā modes skaistums kāda vaina ir nest ragus kāda vaina ir nest ragus ja sabiedrība ir tik tīkama saruna vācu valodā es neprotu vācu valodu neatceros vārdus ebreji slava džemperis arhitektūra

mīlestība ir sabiedrības produkts uz piena ceļa 

gaiši zilā krāsā nakts nav nekas no tā tikai mīlētājs 

dara darbu mājas durvis uzgriežņu atslēga heidegera

svīteris viņa reālo ražošanas attiecību tamborēšana

nekādas īpašas mākslinieciskās vērtības tikai 

kaut kas no sevis liels vēders muguras sāpes

atveda divas tonnas brikešu nekādas īpašās

mākslinieciskās vērtības mīlestība nemaz nepieprasa

trivialitāšu veiksmes mehānisms kā zināms ir ļoti 

vienkāršs ābeles miglā klusums honorārs svārstās

ieskaitot mīlētāja slavu un produktivitāti ziemas 

mēteli nē ieslēdz pumpi heidegers ir auksts

veiksme ir ļoti ļoti tālu tāpat kā dzeja ieslēdz

televizoru vienā no tiem pavasariem no uzbrukuma 

naktīm kur fugasa bumba nonāca mīlētāja

dārzā izraktajā patvertnē un tur apraka

visu literatūru pumpuri uzplauka kokos gaisā

bija pavasara vairākums apakšējo stāvu ieņēma atbrīvotā 

bankas vadītāja lielais klusais dzīvoklis varas pārņemšana 

norāde uz vienkāršu lietojumu tikai kolektivizēt visu personiski

tā kā pirmais kareivis bija sieviete tad arī beidzamais 

būs ja kolektivizēto vīru pieradina sākas lietus

tikai personas verdzībā trivialitātes ideālu 

mācība māca darbu darīt māca darbu darīt

personas verdzībā aug miers īpašas grūtsirdības

ābece māca lasīt strādājot aug tieksme strādājot

aug vispār tas ir zināms kā radās neatkarīgas

sievietes kuru darbu nespēja īsti pakļaut 

un neparastas sievietes kuras visas kā pamesti lidlauki

paveras skatītāja acu priekšā nemainīgi pāri tavai galvai un virs 

muguras vēdera kalniem virs zemienes kur iepriekš bija mežs 

kur dzirdēja tagad nedzird nav kur skanēt izmisumam lietum vējam

diazepāms mirdina sabiedrības nervus interesi par astroloģiju

un svētajām grāmatām mefedrons ikdienas poētikas vienkāršie

miesīgie prieki nesamajā tīkliņā zip pudeles vasaras dienā zip 

tīklos varenas miesas būves sievietes gaisā bezsamaņas miesas smarža

gaisā bezsamaņas sabiedrība vācas kopā pie zvaigžņu torņa

dvēsele kāro skaņas un krāsas un asas skaņas un krāsas un vēl 

asākas vēl vēl vēl viens prieka braucējs plātās trenūzenes 

līdz pusstilbiem acis divi vērša lieluma melni diski

nesamajā tīkliņā pudele zip sabiedrība kopā bundža kopā glāze kopā

miesa kopā ar miesu aci pret aci muti pret muti tavs vācu vīruss garšo

šeit pavasarī kā madžnuns ar saldinsaldo medu kas klausās tur zem

mākoņiem ikdienas saldo poēziju kas stumj mani uz moku brīnumzemi jūlijā

jā labi ir aprīlis jūs nepiekasieties es atceros un man vienmēr ir auksti

un man ir trīs scenāriji kādā veidā šis dzīves gads beigsies

nu gan ņirgāšanās ak ziedošā tā kunga vica gaišie gurni sāls pipars

milti saldumviela ketamīns tik gaiši dupsīši tas tomēr ir jūlijs

tas tomēr ir vācijas klajums made in poland kas ir tas lietus

un ceriņi nezied tas ir aprīlis ir bargibargibargais aprīlis

tā ir ezera krastā drebošā apse trenūzenes līdz pusstilbiem

nu gan ņirgāšanās maita kurš atļāva tām sievietēm tik daudz trokšņot

kāpēc viņas nav mājās vai es kāpēc neesmu mājās tās ir manas sievas

viena no viņām ir elektra domina kas ieslīgst mierā somugru sapnī

vai es kādreiz esmu apņēmis sievu vai no manis ir iznācis kārtīgs vīrs šlipse kaklā 

kakls zem lepnas zoles ieslīgst mierā sapnī acis melnas zilas elektrība zvaigžņu lietus

un kādu slimību es tev atvedīšu no viļņas mal franzos uts melanholija

par kādu vīni par kādu barselonu tak aizmirstam bēdu ziedi iesvētām šo šķūni

debesu telti iepriekš neredzēto celli kur tava un mana bērnība brauc pa

autobāni gada visgaišākajās vistumšākajās beigās pa kāpnēm lejup

tajā tālajā pagrabā ir viena maza meitene un viens mazs zēns

divi jaunieši viens grib smēķi otrs uzmundrinošu vārdu

viens uzmundrinošu vārdu otrs smēķi viens grib otru otrs

otru smēķi stimulantus

                      patiesību

                      mīlestību

Ziemeļzemes līdzenums

nebeidzams solījums

nulle un nekas

no galvvidus līdz papēžiem debesīs

mežu drēgnā ēna

tīri noskrubināti kauli un ledus

vienmēr tuvā pavasara gaisma

straume kas nes

Ziedu asiņu un sēklu plūsma

te mirušā kaps

te stabule pieneņu pļavā

Kā vecs piedzimis

dzīvojis kā jauns

Departamenta direktore paliecas uz priekšu un uzzīmē krustu,

un viņas auskari šūpojas kā Dāmokla zobeni.

Dēmons saplūst ar atvērto avīzi

kā raibs taurenis ar zemi.

Ķivere, ko neviens nenēsā, ir pārņēmusi varu.

Bruņurupu

u māte bēg, lidodama zem ūdens.

Tūkstoš deviņi simti vienpadsmitajā gadā
devos uz Krieviju, uz Volgas krastā esošo
ğenerāļa Seļivanova muižu par degvīna dedzinātāja palīgu,
Draudzējoties tur ar vietējo skolas preileni,
lasīju ğeogrāfijas grāmatās,
ka Baltijas jūras provincēs
dzīvo igauņi un latvieši, ka viņu gremošana
ir vēl salmu ēdēju lopu līmenī un, lai viņi
kļūtu par cilvēkiem,
nepieciešams daudzu gadsimtu
neatlaidīgs darbs.
Tas bija Baltijas baronu
nekaunīgs izgudrojums, apmelojums,
kas tika mācīts bērniem Krievijā un kam
ticēja arī skolotāja Anna Pavlova.
Kas gan vēl, ja ne es,
Haralas muižas gana dēls,
zināja, ko ēd Līvzemē
ļaudis un ko lopi.
Tas bija jāzina arī Annai Pavlovai, kad
viņa tika par Jervsonu Annu
un kopā ar mani devās uz Igauniju.

Sapņoju par matu melno liesmu
un melno acu mirdzumu,
bet izgāju pie balta no visbaltākajiem vīriem.
Mani dēli, kur gan jūs esat?
Mājās pārnāca vienīgi Hillars, vidējais.
Vai patiesi tā ir,
kā igauņu tautasdziesmā teikts –
tie pirmējie tiek izmētāti, tie pēdējie tiek nogalēti,
vidējie, tie mājās pārnāk?
Mani dēli, dēliņi, dēlēni,
mani kucēni, mani putnēni,
kur gan jūs palikāt, baltgalvīši?
Kurp gan raudāt man iet,
rūgtas asaras liet,
mani dēli, dēliņi?

Mans tēvs kā zirgu zaglis esot miris cietumā.
Māte stāstīja, viņam bijuši melni, mirdzoši mati.
Arī man bija melni mati un slaids viduklis,
to man teica Udu kalpotājs Jāns,
kad viņš pievakarē atnāca un spēlēja kokli.
Kops bērna kājas biju par dieninieci,
cauri dubļiem un sniegiem nesu ūdeni un ēdamo
piecdesmit govīm.
Aizejot karā, Jāns man uzdāvāja zilu lakatu.
Kādā atkalas rītā ar nēšiem plecos nokritu pagalmā,
sagandēju muguru un vairs nederēju mājas darbiem.
Jāns no Karpatiem atsūtīja vēstuli,
kas beidzās ar vārdiem: gaidi mani, cielaviņ.
Otra vēstule bija krievu mēlē, tajā bija nāve.
Apmetos mācītājmuižā, bēdas iemācīja mani šūt.
Šuvu mēteļus, kleitas un jakas
Haralas nabadzīgajiem ļautiņiem.
Vakaros ar kamparspirtu smērēju sāpošo muguru,
un Jāna lakata musturs dila man galvā.
Četrdesmitajā gadā biju zemes reformas komisijā.
Pēc gada aiz pagastmājas mūs nošāva.
Un zilais lakats bija man galvā.

Kad biju prečinieka matrozis,
domāju, ka viss dzīvais ir dzimis no ūdens
un sapņi ir zaļas aļģes,
kurām kā polipi klāt līp sievietes.
Pēcāk man kaut kas sagāja šķērsām ar krūtīm
un mani nomunsturēja no kuĝa,
ar lielām pūlēm dabūju kalpa vietu pie brāļa,
kam enkurs bija piena cisternā.
Kad brālis no algas atvilka
desmit kronas, pamatojot to
ar sviesta cenas krišanos pasaules tirgū,
pateicu, ka viņa lauku sēta un šķirnes govis,
viss kustamais un nekustamais īpašums
ir tikai spļāviens
uz mūžības krogus grīdas.
Tad sākās nebeidzami ķīviņi.
Vēlējos, lai uz mana kapakmens stāvētu rakstīts:
„Viņa sirds bija kā okeāna tvaikonis
dzīves seklajā upē.”
Taču brālis nevīžoja
pat kārtīgu krustu uzlikt.

Es gribēju ēst kā visi citi
un tāpēc 1915. gadā bērniem mācīju,
ka cars ir no Dieva
un vācieši ir mūsu nāvīgie ienaidnieki.
1930. gadā
bērniem mācīju,
ka neatkarība ir liels ieguvums
un lielinieki ir tie nāvīgākie ienaidnieki.
Kad biju uz mūžu nosūtīts uz Klogas lēğeri,
1945. gadā bērniem mācīju,
ka fašisms ir cilvēces nāvīgais ienaidnieks.
Mani uzskatīja par labu skolotāju.
Bet tad, kad man palika septiņdesmit pieci gadi,
jubilejas reizē teica,
ka es jau kā ganuzēns
bijis dedzīgs komunists
un uz alkšņa mizas stabules
pūtis Marseljēzu.
Atvainojiet, bet tās nu gan ir blēņas.

Četrdesmit gadus nēsāju raga brilles
un, cik spēju, ārstēju Haralas tautu.
Cilvēkam līdz tikai nazis vai šprice,
par to savā laika rakstīju pat avīzē.
Kad biju ieņēmis vini spiriti quantum satis,
pa ambulances jumtlodziņu
Haralas tautai teicu runu
par politiku un ārstniecības augiem,
kā arī izkāru laukā baltu palagu
ar sarkanu krustu un sarkanu pusmēnesi,
kas ir pasaules skaistākais karogs,
un drīz tas vienīgais plīvos
uz visu pagastnamu un debesskrāpju
jumtiem.

Dvēsele man bija pietiekami jauna.
Vīrieši nāca un gāja,
lielākoties diezgan tukši radījumi -
banāli, ciniski, dumji, nogurdinoši.
Dažus galu galā vienkārši izsviedu laukā.
Bērnišķīgais nožēlo, dumjais raud,
taču laiks cilvēkam kustas tikai uz vienu pusi -
sievietei turklāt vēl ar divkāršu ātrumu.
Biju nomākta, darbs nesniedza mierinājumu.
Darbošanās ar puķēm deva spēkus,
izkopa daiļuma izjūtu, darīja pacietīgāku:
tīgerlilija taču jūt, ka laiks bija un ir,
viss bijušais ir viņā iekšā,
vienu vārdu sakot — vēlējos dzīves ceļā satikt
mīlestību, kas ziedētu mūžīgi!
Citiem tas šķita sentimentāli,
neigauniski –
tāpēc arī klusēju.
Man bija krūts vēzis.
Arī sāpēs, sakodusi zobus,
biju klusa.

Te dus nelaimīga sieviete,
kas kopš bērnības bijusi akla ar kreiso aci,
kas nav redzējusi mīlestību, un, ja domāja redzam,
tomēr nepazina to, un kuras tā jau slikto redzi
pilnībā iznīcināja paviršā ciema medmāsa,
kas labajā acī dikaīna vietā
iepilināja sudraba nitrāta šķidumu,
tas lika man gluži vai brēkt aiz sāpēm.
Stiprā inde acumirklī paveica savu.
Tā arī nepiepildījās mans beidzamais sapnis:
savām acīm ieraudzīt, kā atkal brīvi plīvo
mūsu vecais zilimelnbaltais; dzirdēju vien
tā pliukšķēšanu stiprajā ziemeļvējā.
Stiprās sāpēs kliedzot, satumsa mana pasaule,
bet reiz tā iemirdzēsies augšāmcelšanās dievišķajā gaismā,
kas ir gaišāka par miljonu sauļu!

Kad es ieraudzīju pirtī dienas gaismu,
Krievijā un Spānijā lija asinis,
Haralā bira krusa un mūsu kūti
blēja aita, melngalvīte;
tēvs zem istabas loga asināja zāği.
Kā jau dzied:
“Labas vēstis no tāles līdzi tu nes,”
bet man labo neiedalīja.
Sieva teica: tev mute smird,
kājas smako, es tevi ciest nevaru!
Kad nomiru, Afganistānā lija asinis,
Haralā sniegs bira kā no maisa,
vairs nebija ne mātes, ne tēva, ne aitas,
vien sapīkusi dežūrmāsa,
un man bija viena kāja,
otru bija paņēmusi kolhoza
zāğētava.

Mans godavārds bija Akmens.
Mana māja bija no akmens.
Un sirds bija no akmens.
Tad kamdēļ krusts ir no koka?

Milzīgajā romāņu baznīcā pustumsā drūzmējās tūristi.
Pavērās velve pēc velves, bet nekāda pārskata.
Plīvoja dažas sve
u liesmas.
Eņģelis bez sejas mani apkampa
un
ukstēja ar visu savu ķermeni:
“Nekaunies, ka esi cilvēks, esi lepns!
Tevī iekšā atveras velve pēc velves, bezgalīgi.
Tu nekad nebūsi gatavs, un tā tam jābūt.”
Es biju akls no asarām,
un mani izveda laukā saules apspīdētā skvērā
kopā ar Mr. un Mrs. Jones, Tanaka kungu un sinjoru Sabatini,
un viņos iekšā atvērās velve pēc velves, bezgalīgi.

I
Vakara tumsā kādā vietā ārpus Ņujorkas ir skatupunkts, no kura tu ar vienu vienīgu acu uzmetienu vari aptvert astoņu miljonu cilvēku mājas.
Milzu pilsēta tur tālumā ir gara, mirdzoša kupena — Spirālgalaktika no sānsskata.
Galaktikas iekšienē kafijas tasītes tiek bīdītas pa leti, skatlogi ubago no garāmgājējiem, lērums kurpju, kas neatstāj nekādas pēdas.
Ugunsdzēsēju trepes pie mājām, lifti aizveras, nemitīga balsu
ala aiz durvīm ar dubultatslēgām.
Sakņupuši, pusaizmiguši ķermeņi metro vagonos, uz priekšu traucošajās katakombās.
Un es zinu — bez jebkādas statistikas —, ka tur, kādā istabā, tieši tagad kāds spēlē Šūbertu un kādam šīs skaņas ir īstākas par visu citu.

 

II
Cilvēka smadzeņu bezgalīgie plašumi ir saņurcīti dūres lielumā.
Aprīlī bezdelīga atgriežas uz savu pērno ligzdu zem jumta pie notekcaurules tieši tai pašā klētī, tai pašā pagastā.
Tā lido no Transvālas, šķērso ekvatoru, sešās nedēļās pārlido divus kontinentus, stūrē tieši uz šo cietzemes niecīgo punktu.
Un viņš, kas noķer vesela mūža signālus diezgan parastos akordos, rakstītus pieciem stīgu intsrumentiem,
viņš, kas liek upei tecēt caur adatas aci, ir tukls pajauns vīrs no Vīnes, draugi viņu sauca par “Švammi”, viņš gulēja, nenoņēmis brilles, bet no rīta
noteiktā stundā stāvēja pie rakstāmpults.
Un nošuraksta brīnišķīgie simtkāji sāk kustēties.
 
 

III
Stīgas spēlē. Es eju mājās cauri iesilušiem mežiem ar atsperīgu zemi zem kājām,
saraujos
okurā kā nedzimis, aizmiegu, bezsvara stāvoklī ieripoju nākotnē, pēkšņi jūtu, ka augiem ir domas.

 

IV
Tik daudz kam mums jāuzticas, lai mēs spētu dzīvot savu dienišķo dienu, zemē neiegrimstot!
Jāuzticas sniega masām, kas turas pie kalnu nogāzes virs ciemata.
Jāuzticas klusuma solījumiem un saprašanās smaidam, jāuzticas tam, ka telegrammas par nelaimi neattiecas
uz mums un ka pēkšņā cirvja cirtiena no iekšienes nebūs.
Jāuzticas riteņu asīm, kas pa lielceļu mūs nes trīssimt reižu palielinātā tērauda bišu spietā.
Bet nekas no tā visa patiesībā nav mūsu paļāvības vērts.
Stīgas saka, ka mēs varam uzticēties kaut kam citam.
Kam? Kaut kam citam, un tās mūs kādu gabaliņu pavada uz turieni.
Kā tad, kad kāpņu telpā nodziest gaisma un roka — ar paļāvību — seko aklajām margām, kas zina ceļu tumsā.

 

V
Mēs saspiedušies kopā pie klavierēm un
etrrocīgi spēlējam fa-minorā, vienas ekipāžas divi ku
ieri, izskatās nedaudz smieklīgi.
Šķiet, rokas pārvieto skanošus svariņus turp un atpakaļ, it kā mēs kustinātu atsvarus,
cenzdamies izjaukt lielās sviras šaušalīgo līdzsvaru: prieki un ciešanas sver tieši tikpat.
Annija teica “šī mūzika tik heroiska”, un tas ir tiesa.
Bet tiem, kas skaudīgi šķielē uz rosīgiem vīriem, tiem, kuri pašos pamatos ienīst sevi par to, ka nav slepkavas,
viņiem viss te šķitīs svešs.
Un visi tie daudzie, kas pērk un pārdod cilvēkus, uzskatot, ka visi ir pērkami, viņiem viss te šķitīs svešs.
Tā nav viņu mūzika. Garā melodija, kas visās pārvērtībās nezaudē sevi, dažreiz mirdzoša un nevarīga, dažreiz raupja un stipra, gliemežu sliedes un tērauda kabelis.
Neatlaidīgā dungošana, kas tieši tagad mums seko
augšup
pa dzīlēm.

Noguris no visiem, kas runā vārdus, vārdus,
bet ne valodu,
devos uz sniega klāto salu.
Mežonīgajam nav vārdu.
Neuzrakstītās lappuses plešas uz visām pusēm!
Es pamanu stirnu pēdas sniegā.
Valodu, bet ne vārdus.

Es spēlēju Haidnu pēc melnas dienas
un jūtu vienkāršu siltumu rokās.

Taustiņi vēlas. Maigie āmuriņi sit.
Skaņa ir zaļa, dzīvīga un rāma.

Skaņa saka — brīvība ir,
un kāds nedod ķeizaram ķeizara tiesu.

Es iebāžu rokas savās Haidna kabatās
un atdarinu kādu, kas mierīgi raugās uz pasauli.

Es uzvelku Haidna karogu — tas nozīmē:
“Mēs nepadodamies. Bet gribam mieru.”

Mūzika ir stikla nams nogāzē,
pa kuru akmeņi lido, akmeņi ripo.

Un akmeņi ripo cauri mājai,
bet neviena rūts nesaplīst.

Meža skudra stāv sardzē, raugās nekur.
Un dzirdamas tikai piles no tumšām
lapām un naksnīgas
alas vasaras
aizas dziļumā.

Egle stāv kā ciparnīcas rādītājs,
adataina. Skudra kvēl kalna ēnā.
Putns iekliedzās! Beidzot. Lēnām sāk ripot
mākoņu vezums.

Taurenītis raibenītis – visīsākā grāmata –
divas lappuses, ko bērni lasa, skata
(pieaugušie arī to itin labi zina):
„Urrrāā, vasara klāt! Raibā vasarina!“

No vienas puses pētu roni –
ronis ir kā vienmēr ronis!

No otras puses pētu roni –
arī tur tas paliek ronis.

No trešās puses pētu roni –
ko gan tagad redzu? – Roni.

No astes puses pētu roni –
aste aizslīd prom ar joni.

Skaidra bilde tā kā kronis!
Tas ir daudzpusīgais ronis!

Augšā Tallina, bet lejas pusē Valga,
                          vidū vasaras tik vēsas,
                          kaļķakmens un māls.
Ļaudis maksā uguns sargātāja algu,
                          citādi būs dzīve badā,
                          nedegs stariņš bāls.

Sirds man salecas un beigu beigās bīstas
                           kā no smaga prieka, tā no
                           smagām mokām,
vasarābeles zied savos ziedos īstas
                           cauri paaudzēm un katram
                           mājas logam.

Starp trīsdesmit pieciem – četrdesmit gadiem
                           pretī gaismai
                           manas rokas kļautas,
cēla asins blāzma plūst starp desmit nagiem,
                           asins, kam nav vērtības
                           bez valodas un tautas.

Dzīvot vai nedzīvot,
kāda tam nozīme,

kad koki nometuši lapas

un pār zemi gulst
debesu ēnas.

Reiz runāju par tīrumiem.
Par lietu, kas līst.
Par zāli un medu.

Runātu arī tagad,
tagad taču esmu te.

Pret vēju,
pret asu stiklu
gluži viena, neizsakāma,

kā dzīves laikā noslēpums dilst,
nu tieši kā miesa dilst

un žēlsirdība.

kad cilvēks nomirst
tad noklaudz durvis
brauc mašīnas
un debesīs savelkas mākoņi
kaķis mazgā acis
garāmgājēji steidzas
un blakusistabā dūc dators
liels vīrs garšļaukus
pusgrīda pilna ar viņu
vai ceturtdaļa
vai mazākais piektdaļa
augums raustās krampjos
sejas krāsa zilgana
acis vairs neredz
nerāda
no mutes stiepjas asiņaina sliena
vairs viņš nerunās
ne tagad
ne arī kaut kad vēlāk
liels smags augums
pagriezts uz vieniem sāniem
līdz beidzamajam tu centies viņu glābt
lai gan vairs neceri
un nu tas mirklis ir klāts
tu esi dzīvs
un redzi un domā un jūti
ka šī pazīstamā masa
neredz nedomā nejūt
kad cilvēks nomirst
nekas nemainās
ielas ir pilnas drūzmas
kādam beidzas darbdiena
viņš aizslēdz kantora durvis
māte no bērnudārza ved
mazo meitiņu mājās
pa ceļam nopērk cepumus
šodien viņa vairs neraud
tramvajs pagriežas pa kreisi
lifts laižas lejā
uz kafijas galda ir cukurgraudi
rūpnīcas vārtu priekšā
vīrietis kādam prasa piesmēķēt
dabū
pasakās
klusē
tāpat kā dienu no dienas
uz dzelzceļa pārbrauktuves
stāvošais takša šoferis
lamājas savā mēlē
radio reklamē preci
uz loga rūts uzkrīt
debess ir pelēka betons ir pelēks
asfalts ir slapjš
zāle vēl nav uzdīgusi
zaļajā mājā
vecajai sievietei salst kājas
viena pie televizora
kad cilvēks nomirst
viss paliek kā iepriekš
tas nevar nemaz citādi būt

tas nevar nemaz citādi būt
bet tu tam netici

paģiras mūsu kopīgajā ķermenī
zem griestiem kā migla
un uz priekšnama durvju kliņķa
kā smagi putekļi
aiz loga ir sapņi
uz krēsla tavas zeķes
uz grīdas kaut kas mans
gulta līdz vakaram neklāta
no jauna siltumā iekšā
paģiras mūsu kopīgajā ķermenī
sargā mūs
mana sieva

mehānisms ir augstu un tālu

palikuši tikai divi cīnītāji ko izvēlēties
abu izredzes neskaidras
ja O arī nākamajā sērijā
savu 16 gadīgo brūti neievilks gultā
un N tas nelaimīgais lūzeris
kuru no izkrišanas
tik tikko paglāba pašnāvības mēģinājums 
ja viņš āri nākamajā sērijā
neiesniegs šķiršanās papīrus
tad viņš vairs netiks
no sērijas uz sēriju
no dzeršanas trakuma
no depresijas
un no kautiņiem krogos
spēle kļūs garlaicīga
raidījuma reitings kritīsies
un šī sezona
dzejniekiem būs beidzamā

ir ziema. ir dienā. ir auksts.
ar smagu baltu sniegu pārklātas
izmisušas mokas
un ņirdzīga bagātība
vienīgi no ceļa pa kuru braucu
ir norauts aizsargslānis
gara līkumaina rēta
ved uz manu dzimto pilsētu
pēc gadiem atgriežas
pazemojums un mīlestība
sasaldētas jūtas
balti sasalusi
kaili koki
ceļam abās pusēs
piecpadsmit grādu auksts
vēl piecpadsmit kilometru
četrpadsmit
trīspadsmit
divpadsmit
bailes ir stiprākas par aukstumu

strādāju arhīvā
tumsā ierados darbā
neviena cita vēl nebija
gaismu neieslēdzu
tumšā telpā ar biezām sienām
aiz muguras dzelzs plaukti
stāvēju rokas sakrustojis uz krūtīm
skatījos laukā pa logu
šaurs iekšējais pagalms
parlamenta ēka
te pēkšņi labās rokas pirksti
sajuta ko siltu
satrūkos
pēc tam sapratu
tas taču mans kreisais sāns
galvā iešāvās doma
dīvaina un neticama
es esmu

tie var būt 42 grādi
vai 40
bet var būt arī 38
vai 36
tas var būt ceļš no Tallinas uz Rīgu
ar Iggy Pop un David Bowie
ar starppieturām
ar 42 vai 36 grādiem
tas var būt arī vēl garāks ceļš
uz koridora galu uz otro stāvu
cauri vannas istabas šaurajām caurulēm
pa kurām sarkanais ūdens netek lejā
bet tas viss nāks
pēc oktobra novembris
aukstums un ledus
sāpes
sāpes
tas viss tiek pienests kā uz paplātes
ceļā pie Tevis

es nebaidos no tauriņiem
ne
ne... ne...
ne
pat ne no bizbizmārītēm
nē
vārgā balstiņā paziņoja
bērns sarkana cepurītē
no rīta lasnamē autobusā

tu kas sastādi formulas
un liec mums reaģēt
dod arī mums drosmi
nebaidīties no tā
pēc kā mēs ilgojamies

mēs dzimstam slimnīcās
gari izbalējuši koridori
klusumā atbalsojas soļi
gaiss pilns hlora un zāļu smakas
sienās iesūkušās slimības
mūsu vārdi ir sarakstā
viss tiek kontrolēts
papīri ir mapēs
mapes aiz atslēgas
pie ārdurvīm sarga galds
šodien neviens vairs tevi nevar
atnākt apraudzīt
aiz loga krēslo
otrpus mājas morgs
novāc kājas
saka apkopēja

Viņai patīk gulēt uz sāna,
saritināties kamolā. Viņam –
pilnā augumā, uz muguras.

Viņa ar dūrītēm pieskaras
zodam. Viņš ir
salicis rokas aiz galvas.

(Mācību grāmata par neverbālo uzvedību
skaidro, ka viņas poza izsaka samierināšanos,
bet viņa – augstprātību.)

Viņa izgulēsies.
Viņam sapnī rādīsies murgi.