Guntars Godiņš
اللاتفية
Rängast rõõmust
Tallinn üleval, ent allpool ääres Valga,
keskel külmad suved,
paas ning savimuld.
Rahvas välja maksab tulehoidja palga,
muidu see jääb nälga
ja ei teegi tuld.
Süda võpatab ning lõpuks kulub ära
rängast rõõmust samuti kui
rängast valust,
aga juunis õunapuude tõsist valget sära
paistab mitme inimpõlve taha
igast talust.
Kolmekümne viie – neljakümne eluaasta vahel
vastu valgust
oma käsi vaata,
ülbet verekuma kümne küüne vahel,
verd, mil pole väärtust
keeleta ja maata.
من: Rängast rõõmust
Tallinn: Eesti Raamat, 1982
الإنتاج المسموع: Eesti Kirjanduse Teabekeskus [Estonian Literature Centre]
No smaga prieka
Augšā Tallina, bet lejas pusē Valga,
vidū vasaras tik vēsas,
kaļķakmens un māls.
Ļaudis maksā uguns sargātāja algu,
citādi būs dzīve badā,
nedegs stariņš bāls.
Sirds man salecas un beigu beigās bīstas
kā no smaga prieka, tā no
smagām mokām,
vasarābeles zied savos ziedos īstas
cauri paaudzēm un katram
mājas logam.
Starp trīsdesmit pieciem – četrdesmit gadiem
pretī gaismai
manas rokas kļautas,
cēla asins blāzma plūst starp desmit nagiem,
asins, kam nav vērtības
bez valodas un tautas.