Leons Briedis
اللاتفية
So de cornamusa a la dansa final
En molta terra reposes els peus,
damunt la humida mort esdevens arbre.
Sense ja nom, ni cap fill, ni consol,
t’estimes, solitari, en cada mancament.
Et senyoregen ara vols d’ocells o paraules,
o ploren sols per tu amplíssims cels llunyans
la desolada pluja d’aquest últim hivern?
prop d’un riu pressentit, la teva gran foscor
preguntarà per ombres endins dels ulls cansats.
Sabem profundament com va cessant el ball
i se’ns torna judici i a poc a poc oblit.
Quietes branques! No duren al bosc silenciós
mans enlairades d’homes, vella remor de veus.
I tu mai no voldries deslliurar del perill
de la roda i el somni el teu àgil dolor.
Però de cop els braços són ordenats cimals
i les arrels se’t perden per la fangosa nit.
El caminant i el mur, 1954
الإنتاج المسموع: Biblioteca Nacional de Catalunya
Dūdu skaņa beigu dejā
Zemes dziļumos atdusas tavas kājas,
un nāves valgme tevi pārvērš par koku.
Būdams jau bez vārda, bērniem un mierinājuma,
tu, atrazdamies vienatnē, mīli pats sevi līdz ar
visiem saviem grēkiem.
Vai virs tevis šobrīd valda putnu klaigas vai vārdi,
vai arī tevi apraud vienīgi šīs pēdējās ziemas
nevaldāmā lietus tālie un neizmērojamie
padebeši?
Netālu no tikko atskāršamās upes, tava milzu
tumsa
tieksies izprasīt ēnu tavām nogurušajām acīm.
Mēs labi zinām, kā beidzas dejas,
pie mums atgriežas saprāts, un viss pamazām
aizmirstas.
Nešalciet vairs, zari! Mēmajā naktī īsu brīdi
slejas augšup cilvēku rokas, un drīz apklust arī
balsu vecīgā murdoņa.
Bet tu nekad negribēsi atsvabināt steidzīgās
cieš nas
no sapna briesmām un laika griežiem.
Taču tavas rokas pēkšņi pārvēršas par slaikiem
zariem,
un tavas saknes izzūd dubļainā naktī.