Mats Traat

Тук почива една нещастна душа,
която от дете 6еше сляпа,
така и не позна любовта,
но си мислеше,
че и да я срещне,
едва ли ще й се зарадва!
А на стари години,
Една небрежна медицинска сестра,
вместо лекарство,
капна нещо друго
в дясното ми око — ужасяващ писък
отровата изпи окото за мигове.
Така и не се случи
да се изпълни мечтата ми —
да видя цвета на очите си,
дали са светло- или тьмносини!
До мен достигаше
само воят на северния вятьр.
Единствено
оплаканите от мен
мрачини,
понякога се озаряваха
от божествена светлина,
много по-силна от тази,
на хиляди слънца.

Te dus nelaimīga sieviete,
kas kopš bērnības bijusi akla ar kreiso aci,
kas nav redzējusi mīlestību, un, ja domāja redzam,
tomēr nepazina to, un kuras tā jau slikto redzi
pilnībā iznīcināja paviršā ciema medmāsa,
kas labajā acī dikaīna vietā
iepilināja sudraba nitrāta šķidumu,
tas lika man gluži vai brēkt aiz sāpēm.
Stiprā inde acumirklī paveica savu.
Tā arī nepiepildījās mans beidzamais sapnis:
savām acīm ieraudzīt, kā atkal brīvi plīvo
mūsu vecais zilimelnbaltais; dzirdēju vien
tā pliukšķēšanu stiprajā ziemeļvējā.
Stiprās sāpēs kliedzot, satumsa mana pasaule,
bet reiz tā iemirdzēsies augšāmcelšanās dievišķajā gaismā,
kas ir gaišāka par miljonu sauļu!

Hier rust een ongelukkige vrouw
die van kindsbeen af links blind was,
die de liefde niet zag en als ze meende te zien
deze niet herkende, en die uiteindelijk haar slechte zicht
voorgoed inboette door een slordige verpleegster
die in mijn rechteroog helse steendruppels
in plaats van een verdovend middel deed,
zodat ik luid begon te schreeuwen.
Het sterke gif deed bliksemsnel zijn werk.
Zo bleef mijn laatste droom onvervuld:
nog één keer met eigen ogen onze goede
blauw-zwart-witte vlag te zien wapperen; ik hoorde
hem enkel fladderen in de harde noordenwind.
Onder gruwelijke pijnen werd mijn wereld duister,
eens bij de wederopstanding zal hij schitteren
in goddelijke glans, feller dan een miljoen zonnen!

Hier ruht eine unglückliche Frau,
die von Kindheit an auf dem linken Auge blind war,
die die Liebe nicht sah, und wenn sie meinte, sie zu sehen,
dann erkannte sie Sie nicht, und deren schlechte Sicht endgültig
im Alter von einer fahrlässigen Krankenschwester zerstört wurde,
die mir anstelle von Dicainlösung
ins rechte Auge Höllensteinlösung tröpfelte,
woraufhin ich geradezu losbrüllte.
Das starke Gift tat augenblicklich seine Wirkung.
So ging mein letzter Traum nicht in Erfüllung:
mit eigenen Augen zu sehen, wie wieder in Freiheit
unsere alte blau-schwarz-weiße Flagge weht; ich hörte
sie nur laut im heftigen Nordwind flattern.
Unter furchtbaren Schmerzensschreien verdunkelte sich meine Welt,
eines Tages erstrahlt sie im göttlichen Glanz der Auferstehung,
heller als eine Million Sonnen!