Mats Traat

През хиляда деветстотин и дванайста
се преместих в Русия, на Волга,
в имението на генерал Селиванов,
като помощник при производството
на водка.
Сдружихме се с местната учителка,
от която взех учебник по география.
И чета аз,
че в Прибалтийските провинции живеят латиши и естонци,
чийто бит е на нивото
на преживния добитък
и за да се цивилизова това население,
ще трябват векове!
Злостни клевета на балтийските
барони, които децата на Русия заучават,
и на които вярва даже учителката им –
Анна Павлова!.
Кой по-добре от мене,
син на скотовъд от Харала,
ще знае какво се яде в Прибалтика
и що за диви хора живеят там!
Това узна и самата Анна Павлова,
която вече е Анна Ярвсон
и наред с мен,
„сърба попарата“ на Естония.

Tūkstoš deviņi simti vienpadsmitajā gadā
devos uz Krieviju, uz Volgas krastā esošo
ğenerāļa Seļivanova muižu par degvīna dedzinātāja palīgu,
Draudzējoties tur ar vietējo skolas preileni,
lasīju ğeogrāfijas grāmatās,
ka Baltijas jūras provincēs
dzīvo igauņi un latvieši, ka viņu gremošana
ir vēl salmu ēdēju lopu līmenī un, lai viņi
kļūtu par cilvēkiem,
nepieciešams daudzu gadsimtu
neatlaidīgs darbs.
Tas bija Baltijas baronu
nekaunīgs izgudrojums, apmelojums,
kas tika mācīts bērniem Krievijā un kam
ticēja arī skolotāja Anna Pavlova.
Kas gan vēl, ja ne es,
Haralas muižas gana dēls,
zināja, ko ēd Līvzemē
ļaudis un ko lopi.
Tas bija jāzina arī Annai Pavlovai, kad
viņa tika par Jervsonu Annu
un kopā ar mani devās uz Igauniju.

In negentienelf
ging ik naar Rusland, naar de Wolga
om op het landgoed van generaal Selivanov
als wodkastoker te werken.
Ik raakte bevriend met de schooljuffrouw
en las in een lesboek over geografie
dat in de Oostzeeprovincies
de Esten en Letten wonen; hun spijsvertering
zou op het peil staan van stro-etend vee
en hun beschaving zou nog eeuwen
noeste arbeid vereisen.
Dat was een onbeschoft verzinsel
van de Baltische baronnen, laster,
die de kinderen in Rusland leerden en die
ook lerares Anna Pavlova geloofde.
Maar wie wist er beter dan ik,
zoon van een veeboer op het landgoed Harala,
wat de mensen in Lijfland aten
en wat de dieren?
Daar kwam ook Anna Pavlova achter
toen ze al Anna Järvson heette
en samen met mij voor Estland opteerde.

Im Jahre neunzehnhundertelf
ging ich nach Russland an die Wolga
wurde Gehilfe des Schnapsbrenners im Gutshof des Generals Seliwanow.
Als ich mich mit der dortigen Schullehrerin anfreundete,
las ich im Erdkundelehrbuch,
dass in den Ostseeprovinzen
Esten und Letten leben, deren Verdauung
noch auf dem Niveau von strohfressenden Tieren liegt und dass
es noch mehrerer Jahrhunderte harter Arbeit bedarf
sie zu Menschen zu machen.
Das war eine unverschämte Erfindung
der baltischen Barone, eine Verleumdung,
die den Kindern in Russland beigebracht wurde und die
auch die Schullehrerin Anna Pavlova glaubte.
Wer sonst, wenn nicht ich,
der Hirtensohn vom Gutshof Harala,
wusste, was in Livland
die Menschen essen und was die Tiere.
Dies lernte auch Anna Pavlova,
als sie bereits die Järvsonsche Anna war
und sich zusammen mit mir für Estland entschied.